Vakar man bija līdzīgs noskaņojums. Dzejolis (šis), ko netīšām izlasīju, palīdzēja savākties!
Ceru, ka tas patiks arī Tev! :)
māris melgalvs."lietus lāses pieskāriens".-viena lāse aizķērās.

'Mazs nomirušu mīlestību lietus.
Pēc ziedputekšņiem nosmaržo,pēc tiem.
Es stāvu noskalots no vienas vietas
un brēcu augustā pēc ceriņiem.
Un brēcu jūlijā pēc maijpuķītēm.
Pēc zelta lapām decembrī,viss nobrēcies pēc tām.

Un saldā sapnī trīsreiz dienā krītu
un nemanu,ka man no kabatām
jau visa kaparnauda izlasīta,
vien daži sudrabgraši nopakaļis skrien.
Vien daži lupatlaši klunkurē no rīta
un garā virvē salasīto sien.
Mazs nomirušu mīlestību lietus.
Līdz ādai izmircis,es tomēr gaidu klusi.
Vai tiešām dzīvas nav nevienas vairs?
Nav tomēr manī it neviena nomirusi.'

lai jau līst,ja vien nebūtu tik auksti.

(Reply to this) (Thread)

paldies...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav par ko! :)

(Reply to this) (Parent)

...brīnišķīgs...nebiju dzirdējusi - atļāvos izprintēt :)

vispār tas ir apbrīnojami cik bieži nejauši uzšķirts dzejolis vai teksts - trāpa kā naglai uz galvas un ļauj savādāk paskatīties uz pasauli

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis dzejolis cērt dziļi. Noformulēt emocijas ir liela māksla un Melngalvis ir liels mākslinieks!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

piekrītu

(Reply to this) (Parent)