Cīņa ar sevi. Neviens nevar pateikt - kā būtu pareizāk. Jebkurā gadījumā tā ir mana dzīve un kā nu būs, tā nu dzīvošu.
Varbūt tā ir vieglprātība un bēgšana no problēmām (iekšējām), varbūt tas ir jaunības maximālisms, bet varbūt ietiepība.
Es nezinu. Un kad būšu veca, kad miršu, arī tad es joprojām nezināšu - kā būtu bijis pareizāk. Dzīvē ir pārāk daudz to kontrolpunktu, kuros nogriežoties pa kreisi, nevis pa labi, var mainīt visu.
Man ir doma nogriezt pa labi... un es nezinu, kas mani tur sagaida pēc n-tajām stundām, bet es zinu, no kā es būšu izbēgusi.
Var gadīties, ka bēgot no lāča uzskriešu vilkam, toties lācis mani nenotiesās. Lai ir tā, kā ES to esmu izlēmusi. Tad jau manīs, kā būs. Vēl tik savākties drosmes, lai to izdarītu.....

Mans eņģeli, stāvi man līdzās un palīdzi :) Mēs to izdarīsim kopā, kā parasti :)

/un ja kas noies šķērsām, es vainošu Tevi, manu velniņ/