Man ir diktais prieks par to, ka beidzot ir sākušās spāņu valodas nodarbības. Un vēl es jau sāku just, ka tas aktivitātes ritentiņš iegriežas. Tā, lai tiešām ir, ko darīt. Tā, lai jūt atdevi.

Tagad jāsamet tik somā dvielēns, brillēns, cepurēns un peldkostīmēns un aidā, laižam nopelst.

Mēs, cilvēki atsakāmies saprast vienkāršu lietu vienkāršo būtību. Un tad mēs plēšam matus un raudam, ka nekas nav tā, kā mēs vēlamies. Patiesība, kā man šķiet, slēpjas tajā, ka patiesībā jau mēs sev piesienam to mūžīgo gruzīšanos un gaudošanu tā vietā, lai mēs pieceltu savas pēcpuses un izvilktu tās ārpus jebkādas komforta zōnas, jo tur, lai cik droši arī nebūtu, tomēr ir garlaicīgi, un garlaicībā cilvēkiem ir tieksme izdomāt, ka viņi ir dikti nelaimīgi, nevienam nevajadzīgi, nespējīgi, nepārliecināti utt., utjpr. Stulbi, bet fakts. Un pūlis kā apsēsts turpina uzņemto kursu, ķērkdami un brēkdami nemaz nepamana, kā viens otru sabradā, tikai dažiem pietiek drosmes pagriezties un iet pretējā virzienā.

Viņš ļoti dusmojas, kad es kā uz delnas uzlieku visu to, ko viņš domā un dara. Kad rodu izskaidrojumu katrai viņa rīcībai. Viņam liekas, ka viņa psiholoģija ir dīvaina, savāda, citādāka, neizprotamāka, bet īstenība ir daudz vienkāršāka- viņam ir cilvēka psiholoģija, kura ir tik cilvēcīga, cik cilvēcīga tā vispār var būt. Un šādos brīžos viņš nesaprot, par ko dusmoties vairāk- par to, ka es tik ļoti redzu cauri viņa būtībai vai arī par to, ka es nespēju pateikt priekšā, kā rīkoties, lai palīdzētu.

Šodien viņš izteicās par to kaifu, ko viņš jūt, kad ir noguris un acumirklī es sapratu, par ko ir runa, tāpat kā toreiz, kad viņš centās izskaidrot it kā galvenos savas aizbraukšanas iemeslus.

Un galu galā mani absolūti nepārsteigs tas, ja manas nākotnes prognozes piepildīsies vēl drīzāk nekā es gaidīju.