| 14.03 |
[17 Mar 2015|10:07am] |
gribu atpakaļ zinātnē un medicīnā - to es jūtu un saprotu par visiem 100%
jūtos, kā ilgi gulējusi, nu pamodusies. bet ne tā trauksmaini, apsēsti, ka domas nekonstruktīvi šaudās un šaudās, nesaproti kur skriet, kur lekt. nē, pa ilgiem laikiem beidzot sajūtu interesi, IN-TE-RE-SI par psihiatriju, fizioterapiju, gribu izzināt, uzzināt, izprast. sen neesmu jutusi neko tik izaicinošu, tik uzlādējošu un konstruktīvu.
šajā kontekstā meditācijā noķēru sajūtu - palīdzēt citiem, lai palīdzētu sev. sākumā iztulkoju to kā atbildi uz jautājumu no sērijas : kas vainas ar mani, kā man būt utt. mans sākotnējais tulkojums ar prātu lika domāt, ka viss mans noietais ceļš - gan izglītībā, gan šādās tādās darba izvēlēs (kam piesaistīta radnieciska saite) ir bijis ceļš, kur caur palīdzību citiem galu galā dziedināmais esmu es pati. bet paguļot uz šīs domas, kaut kur bezapziņā jūtas, ka tas varbūt arī mans ejamais ceļš ir palīdzēt citiem, lai palīdzētu sev. jo ne velti jautājums, kā būt tālāk, ko darīt.
tipa nevajag overanalyze - varu jau domāt, ka tā ir atklāsme par bijušo, darīto, savilkt sakarības. bet varbūt vienkārši - palīdzēt citiem, lai palīdzētu sev būt - būt laimīgai!
|
|
|
[10 Mar 2015|11:22am] |
mēs esam pārāk nepacietīgi. liekas, ka ar domu vien par mainīšanos (iekšēji, darbībās, domās) pietiek, lai pēkšņi mainītos visa pasaule.
nav tā, nu nav! pacel rokas - rokas būs gaisā; ar domu vien par roku pacelšanu nepietiek - jāseko darbībai. un tāpat ar to mainīšanos - gan savu, gan pasaules. pasivitāte nav vienāds ar attīstība.
laiku vispār bieži uztver tā dīvaini - vai nu kā sāncensi (apsteigt laiku, paspēt laikā utt), vai pretinieku, cīnoties pret tā nepārtraukto ritējumu. nav pretinieku, nav kaujas, nav.. un tas viss ir tieši tik nozīmīgs, dzīvi ietekmējošs, cik mēs paši uz to koncentrējamies.
|
|
| 365 |
[22 Jun 2014|09:03pm] |
Pilns aplis un 5 dienas-tieši tik ilgs laiks ir pagājis.
Mēs uzcēlām māju, bet tagad ir tikai drupas. Mērojot ceļu pie Tevis es klūpu aiz mūsu mājas ķieģeļiem, kas ir man ceļā. Nav jautājums kurš no mums tos iemūrēja, šodien tie mētājas pļavā, tur, kur mēs skrējām viens otram pretīm lai ātrāk, tik elpu aizraujoši ātrāk, nonāktu gienam otrā skavās, piespiestu tik cieši, ka nezinu vairs kur beidzies tu pats un sākas viņš un sajustu uzbudināto elpu uz kakla-tagad tie ķieģeļi kā sētas kranči man klūp kājās un neļauj, tie neļauj man nokļūt pie Tevis.
Šodien es redzu tikai drupas. Un es nezinu, vai mēs varam uzcelt jaunu namu.
|
|
|
[23 Mar 2014|09:59pm] |
|
Draugi, man ir salūzusi sirds!
|
|
|
[12 Sep 2013|02:08am] |
es jau vienreiz Tev atzinos
nu ir Tava kārta
|
|
|
[11 Jun 2013|01:06am] |
esmu mainījusies.
jūtu, ka daži vecie dēmoni ir pārcākušies. vai vismaz devušies atvaļinājumā.
cilpas, pa kurām skrienu, kā arī reizēm veru sev kaklā, te pat vien ir, bet es to visu skaidri redzu, tāpēc arī vairs tik ļoti necepī. arī ķermeniski.
daudz visādu ģēlu pēdējā laikā. dzīvoju it kā ne sev, varētu šķist, ka maz laika pavadu ar sevi, bet tajā pat laikā ikdienas solī savu klātesmību apzinos tik spilgti, kā vēl nekad. neliela atkāpe no savas iekšapsaules, lai iepazīšos ar pasauli sev apkārt un sevi tajā. pēc tam atpakaļ pie sevis.
sajūta, ka mīlu sevi.
esmu mainījusies
vai sajukusi prātā:)
lai vai kā- lovin' it!
|
|
|
[27 May 2013|12:26pm] |
pašai sāpīgi skatīties uz savu pašdestrukcijas mehānismu uzvaru.
bēē
|
|
|
[20 Apr 2013|02:47pm] |
atkal varētu žēloties par savu stulbumu.
atkal liekas, ka viss ir galīgā pakaļā.
uzsmēķēšu cigareti un turpināšu grimt.
|
|
| šmesdiena |
[16 Mar 2013|07:37pm] |
|
šodien liriski-filozofiskais es
redzēju melanholisku sapni. kā mans nu jau izbijušais fakbadijs mēģina mani apskaut un skūpstīt, bet es pa visām varītēm izvairos. dēļ tā, ka viss tas fak(ap)s man sajauca galvu un mieru.
šajā sakarā izlēmu, ka mans siltums ir vērtība un es to vairs nedalīšu tiem, kam nepienakās, kas to nav pelnījuši un grib tikai pasildīt savas nosalušās plaukstas. sak, kad nosalušie pirksti atkal pieplūdīs ar asinīm un būs silti, tad es klusiņām aizmukšu prom. nē, tā vairs nebūs. ja tu gribi ko ņemt no manis, tad lūdzu- bet dod arī ko vērtīgu pretī.
nedaudz, protams, bail, ka mans patreizējais kategoriskums arī ikdienas komunikacijā aizbaidīs prom man apkārt esošos cilvēkus, bet ņemot vērā, ka nedarbojos uz refleksiem un domāju līdzi savām darbībam un izpausmēm, uzskatu, ka kādu brīdi drīkstu būt ar asām adatām, nevis mīkstu, pinkainu kažociņu.
|
|
|
[15 Feb 2013|06:01pm] |
|
man ļoti, ļoti pietrūkst līdzsvara dzīvē
|
|
|
[08 Feb 2013|07:50pm] |
emocijas ir izreaģējušas.
galva tukša, sirds arī. pašai sava drāma sāk garlaikot, bet pasaule tāpat rādās pelēkās krāsās. paģiras izjūtu kā athodu. droši vien tāpēc, ka emociju spilgtums alko reibumā ir ekvivalents kā paātrinoties- tāda šobrīd ir mana emocionālā pasaule.
skatos rītdienā, bet neko tur īsti neredzu. meklēju prieku, bet neatrodu. bet labums vismaz tāds, ka meklējot ko fundamentālu, potenciālie plāksteri man necepī, es tos neredzu. tā rezultātā vimaz tiek ieturēta taisnvirziena kustība, nevis pendeļveida mētāšanās. vienīgi nav pagaidām skaidrs, kur šis taisnais ceļš mani ved. dziļāk purvā, vai no tā ārā. eh, hvz.
tikmēr ieteikšu Jums pakausīties Ritvaru - "Es kā puteklis" iekš youtube. YO!
|
|
|
[04 Feb 2013|09:25pm] |
jei bogu, kā man ir apnicis rakt sev vienas un tās pašas bedres un vēl lekt viņās iekšā.
man ir apnicis, ka ir skumji un sāp sirds.
apnicis baidīties no vientulības, apnikusi apkārt esošā bezjēdzība.
apnicis, ka nepietiek ar sevi.
apnicis, ka nav spēka neko mainīt.
apnicis, ka īsti pat nezinu ko un kā manīt.
apnicis, ka gribu attiecības, bet man viņas kaut kā neveidojas.
apnicis, ka neveiksmes nevaru ņemt vigli, bet visam jābūt traģēdijai.
vai dzīvē notiek kā pasakā? šobrīd mani pavada trauksme, vakari ir pavisam grūti- būt vienatnē un pie skaidra saprāta. bet es taču gribu dzīvot šeit un tagad, negribu eksistēt nerealitātē, lai arī tur ir labāk. visi pārdzīvojumi un vēl ikdienas garlaicība, vientulība un pelēcība ir nepanesami pie skaidra saprāta. bet man zb.
besī, ka pasaule man uzbrūk. jauns puika man viegli sagrozīja galvu. nesaprotu tagad, vai pārvilkt visam treknu svītru, ja tas kas ir, visdrīzāk, ir tikai plāksteris, lai aizlīmētu kādu pušumu, un 10% padara mani ļoti laimīgu, bet 90% man par to ir jādomā un jāskumst. atbilde laikam uzprasās pati. bet ja viss liekas un likās īsts, tad kur ir garantija, ka tas nebija tā un ka pārsteidzoties neaizvēršu durvis kaut kam potenciāli burvīgam. varbūt tomēr jaunais, sabijies puika pārvarēs savas bailes, tāpat kā tās mēģinu pārvarēt es?!
|
|
|
[31 Jan 2013|01:44am] |
mājās es un viskijs
lai dzīvo bohēma un melanholija
džango bija smuks teksts vienai no dziesmām:
i'm too old to die young
damm
|
|
|
[29 Jan 2013|12:35am] |
šodien nedomāju, ka ka man jāsteidzas un jāpaspēj, lai dzīve nepaiet garām.
šodien eju pa dzīvi un ņemu visu, ko tā dod.
un šodien jutos laimīga
|
|
|
[25 Jan 2013|08:37pm] |
|
dīvaini- man pazūd smadzeņu enerģija uz vakaru. tipa ķermenis kustās, pilnmēness arī rauj jumtu, bet jau otro vakaru smadzenes vairs īsti nestrādā. lec no vienas situācijas otrā, satiec vienu, otru, trešo cilvēku, parunā, bet starp šīm epizodēm- klusums. domas galvā nenāk, ja nāk, tad tādas bēdīgas, viegli sagurušas. mūzika, kas parasti klusiņām skan galā arī pavisam apklususi. esmu tukšā vietā
|
|
|
[23 Jan 2013|08:25am] |
pilnmēness mani velk savos vājprāta tīklos
spilgti ar katru organisma šūnu izjūtu vientulību
uz savas ādas, savā mājā, gultā un sirdī
esmu gatava kādu mīlēt
atvēru sirdi mīlestībai, bet tur salīda vilšanās
tagad atdošos pasaulei
mīlēšu visu sev apkārt
un gaidīšu atgriezenisko saiti
mīliet mani,
jo es mīlu Jūs
|
|
|
[21 Jan 2013|11:03am] |
labrīt!
ir jauna nedēļa, nenoliegšu, ka svarīga.
ir jaunas apņemšanās, viena no tām- nedarīt sev vairs pāri.
cita- mīlēt sevi.
cerība- ka arī man šoreiz paveiksies.
nu ko, laiks sākt dzīvot šo nedēļu.
lai mums visiem veicas
|
|
|
[19 Jan 2013|06:36pm] |
tik viegli pati atvados no sirdsmiera
kā man tālāk būt? crazywomen
tik viegli pati sevi sačakrēju
tikai sekss? vai arī jūtas? jūtas ir/bija/nav/nebūs? aiiiiii????
apskaušanās, lūpu un deguna piekļaušana kaklam, vienam sajust otra smržu, pulsu un uzbudinājumu. vai tas manī rada jūtas, vai jūtas bija jau pirms pieskāriena?
cilvēkiem un pasaulei(un sev) novēlu runāt skaidru valodu. gan pati arī uz to drīz saņemšos.
paldies par uzmanību, tas šodienai arī viss.
|
|
|
[17 Jan 2013|05:36pm] |
šodien manī pat kaut kas līdzīgs dzīvespriekam sēž iekšā. paldies par to, protams, rietumu medicīnai un antibiotikām.
kā arī esmu paguvusi izdarīt ko vērtīgu skolai. dienas bilance jau pozitīvāka kā visus iepriekšējos mēnešus.
un vēl- izvilku bubuli no skapja. un viss ir kārtībā.
is this gonna be a lovely day?
I don't know.
but i will try
to be a lovely anete today
|
|
|
[14 Jan 2013|01:06pm] |
|
es gribu saņemt atbildes uz saviem jautājumiem
|
|