^^

trīsdesmit sekundes smuku zobu

no mārča kompja skan lately.
ir neprātīgi karsts, smaržo pēc svētkiem un galda galā kaudzītē sakārtojušās daudz zaļas salvetes
es esmu mierīgo balsu atkarībnieks. divu. un laimīgas sagadīšanās pēc vienu no tām varu klausīties katru dienu

dažbrīd šķiet, ka principi ir tikai tādēļ, lai viņus lauztu. ar to es nodrabojos pastāvīgi
vēl man šķiet, ka vakardiena bija kā no filmas - it sevišķi no brīža, kad pārģērbāmies uz ielas
bet šodien ārā ir pārāk karsta vannasistaba un labprātāk palieku durvju šajā pusē. ei sī
silti vakari, smaidīgas sejas, tumši silueti un nejauši dialogi. sarkanās rokas, dzeltenās svītras un nenorijamie smiekli
miljons solījumi un mazas lietiņas, kuras pa kluso otram ieliekam kabatā, vai apsienam ap roku / ne jau tā, ka tas ko nozīmētu. lai atcerētos. - šī patiesībā laikam ir bijusi visromantiskākā ainiņa manā mūžā.
gaisā ir brīvība un pilsēta ir okeāns
tas ir TAS

man ļoti bieži sanāk tā, ka, lasot vēstuli un nonākot pie vietas, kur man ir ko teikt, es to uzreiz tajā pašā brīdī pasaku skaļi - kainda laik atbilde. un pēdējā laikā es parasti aizmirstu, ka man apkārt ir arī citi cilvēki

- i think my water just broke
klusums
- let's finish the watermelon first

un tā turpinājām tupēt uz terases, ēst arbūzu ar dakšiņu un smaidīt līdz ausīm

šeit kaifs ir apsēsties ēniņā uz kāpnēm pie mājas ar svaigu tikko-no-dušas sajūtu, pēc 35 grādos apkārt noskraidītas dienas, un aizšķilt cigareti.
pieiet pie kāda, uz -are you ok? atbildēt ar patiesi kaunīgu -i'm stoned.. un pretī sagaidīt smieklīgu -aaaw un samīļojienu
saburzīti svaigas rīta pastaigas un ritmiski flipflopu klakšķi
un kaifs ir ļaut siltam nakts vējam spēlēties matos, sēžot aizmugurējā sēdeklī, vērot garāmskrienošās ielu nosaukumu zaļās plāksnītes, aptvert, ka nav ne mazākās nojausmas, kur atrodos, bet mani tas absolūti neuztrauc

staigāt basām kājām pa lieveņa flīzēm
un tas, kā naksnīgs mežs ietin savā siltajā jāņtārpiņu pilno koku tumsas segā
nekad mūžā nekur neesmu redzējusi tik daudz jāņtārpiņus - pilni koki, pilna zāle, ik pa brīdim pat gaiss

vienīgā skaņa ir lidmašīnas augstu gaisā
paradīze un burunduki 5 minūtes no galvenās ielas

- MĒS NEKO NEVARAM NOKAVĒT!

kad jāsaka kāda lieta, kas ir ļoti nepatīkama, neērta, vai muļķīga, es to vienmēr daru ar aizvērtām acīm
saprāts vs. instinkti - 1:0. bet arvien vēl nesaprotu - āaarkārtīgi(!) stulbi, vai diezgan gudri
pirmā vieta šonakt aizpildīta un 3 vēlēšanās palikušas
mazliet miega zem palaga un lēnas dzimšansdienas brokastis

' retarded baby. you know, like borat '

ēdu 20garšu jelly beans (tagad ir zemeņu čīzkeik), uz kriesās rokas pūš vēsums un šodien ir arī mazliet mākoņi.
mani nenormāli valdzina vienkāršība. nevis prastums un parastums, bet vienkāršība. labi joki un tas, ka 'tu' raksta ar lielo T
šobrīd viss apkārt šķiet kā vislabāko bērnības vasaru mūžība (man liekas, viņi smidzina kaut ko gaisā)
biju aizkūlusies līdz linkolnam(kuram apkārt pilns ar pensionāriem, jo šodien, acīmredzot, visamerikas veterānu diena), tad nu tur stāvēju pie luksofora, gaidīju balto cilvēciņu+sekundes, un atcerējos pagājušā gada 'zaļumballi' un vienreiz mūžā satikto personu vārdā kaspars(laikam) un to, kā mani sauca par gvinetu. un tad es iedomājos, cik gan visādās dīvainās vietās un situācijās mēs atceramies par nejauši reiz iepazītiem cilvēkiem. un cik smieklīgi(nu varbūt) būtu, ja viņiem to tad kaut kā paziņotu.
kā man patīk sēdēt vakaros pie apaļā galda, dzert tēju, runāt par tāliem ceļojumiem un iztēloties, kā ir tad, kad dārzā aug aprikozes, vasarā 50 grādi un benzīns visiem par brīvu.
bobs dilans silda sirdi un ceļ augstāk par zemi, staigājot pa 18.ielu no augšas līdz apakšai
kājas sāp, bet tādēļ jau mājās ir gulta
kas to būtu domājis,ka var justies tā tik ļoti tā bez apstājas
kas vispār būtu kaut ko

smart has the plans, stupid has the stories

šajās 4 dienās robeža starp sapņošanu un īstenību ir kļuvusi smalki smalki smalciņa, gandrīz nemanāma.
pamodos piektdienas rītā savā gultā ar diezgan neskaidriem dienas plāniem un tad pēc pāris dienām attapos, stāvot uz 25.ielas pie the river inn, zem mazu, zaļu lampiņu pilniem kokiem
āda dušā arvien vēl mazliet smaržoja pēc tējnīcas pagalma ugunskura.
gaiss silts(vai pat karsts), auzu cepumi garšīgāki un laiks rit savādāk
vasara.
un es esmu visnogurušākā persona ziemeļamerikā
maktub.

saulesbriļļu un kruķu sasmaidiņš pāri ielai, stāvot pie sarkanās gaismas. pie zaļās mēs mazliet paejamies, bet tad paliekam ielas vidū. pļāp
tik smuki pavasaris atmodina cilvēkus. tie lēnām paver acis, ierauga viļņainās debesis un dzīvos kokus
saldskumji noilgojušies piedzērušies saldējumi. mēs runājam par meitenēm un puikām un starplaikos es domāju - ja jau pulkveža brieža iela ir tepat blakus, tad kādēļ tagad tik grūti līdz viņai tikt. un to, ko tu tur teici par laiku un to, ka nekas nemainās. attālumi? lineārums? kas?
telefonsarunas nav mana stiprā puse, tā vispār nav mana puse, tāpēc labi, ka māku rakstīt
sagadīšanās ir baterijas
laiskie rīti un nesaplānotie vakari, kuri negaidīti piepildās ar cilvēkiem, vietām, skaņām un pārsteidzoši siltu nakts vēju
tiny awesomeness attack

sūtiet visu ko, pa naktīm visforšāk. man ir jauks īsziņsignāls