^^

draugi ir zelts. un ģimene ir zelts. šad tad vispār es jūtos kā tāds zeltracis hehe

gulēju gultā - vēroju mierīgo, čirkaino, guļošo cilvēku blakus un domāju par savu vēderu
tad es domāju par tukšām telpām
un tad par laiku.
dzīvē ir tikai drusciņ tādas nedēļas, kad 7 dienās var piedzīvot gadu
tu saki - putra, es saku to pašu. un labi, ka tā
varbūt pārāk daudz brokastu omlešu un plāno pankūku
mēs visi arvien vēl esam mazi bēbji. gan 20, gan 25, gan 30 gados.

LATVIJA LATVIJA LATVIJA

- uzmini, kas tas ir
- eglīte?
- reņģe?
- nē. vēl vienu reizi
- nu. celms!
- jā! (pasniedz gumijas čības)

maizes zupa ir urrā. putukrējums seko maizes zupai

šonakt atklājās, ka marlēna dzīvo talsos kopā ar vīru un 2 bērniem un pārvietojas ar ziloni, jo tas esot dabai draudzīgi un uz manu jautājumu, vai nav ļoti lēni, saka, ka ziloņi var pārvietoties ar ātrumu 90 km/h. tā arī mēs tikām no talsiem uz rīgu

milzu saņemšanos prasīja tas, lai es pie vakariņu galda nesāktu sajūsmā spiegt, tapēc es mierīgi turpināju knibināt salātus un siermaizi, ik pa brīdim kopā ar ūdens malku norijot atkal uzradušos smaidiņu.

piektā fundamentālā mijiedarbe dabā

even after all this time
the sun never says to the earth,
'you owe me.'
look what happens with
a love like that,
it lights the whole sky.

mums ir klīning leidī, kuru sauc lupe
mums ir pavasaris un +7 grādi
mums ir mazi trauciņi, no kuriem ēst ceptu sieru + šampinionus (un sauc to julien)
un debesskrāpji un tāda mistiska zviedrijas atmosfēra
dzīvoju pa sapņiem, jo galvenā iela pagaidām nav interesanta

[10:19:39] james: cool
[10:19:39] linda: boring

monica: really? the scientist guy?
phoebe: really? chandler?

solve me

vakar man uzbruka vārds 'gaisma'. no sākuma vilcienā veselas 15 minūtes un tad žurnālā. un šorīt, braucot trolejbusā - it hit me! dažreiz esmu ļoti lēna, jāhā
ja ir vēss laiks, mašīnas priekšējās durvis pasažiera pusē mēdz iesalt un tad, ja reiz viņas atver, tās vairs nevar īsti aizvērt. jātur vislaik ciet un pagriezienos īpaši jāpiestrādā pie tā, lai iekšā nesnieg sniegs. bet lūsis jau nēsājot līdzi kabatā šņorīti katram gadījumam, lai var piesiet durvis, ja jābrauc vienam
savkārt omamma mammai ziemassvētkos uzdāvināja sveču nodzēšamo, jo, kad tētis viņai to uzdāvināja iepriekš uz vārdadienu, viņa neesot sapratusi, kas tas par dīvainu, nepraktisku kausiņu un aizdāvinājusi tālāk. un tagad es māku taisīt mazas dūmu kaudzītes gaisā.
nevar saprast, vai tiešām sniegpārslas ir smiekli, kas krīt no debesīm

klāviņš ēd zemenes un jau trešo reizi pēc kārtas iesaucas 'kā vasarāāā!'
man nenormāli patīk, kā ārpuskārtas apstākļi saved kopā cilvēkus. kā -13 grādos visi paliek atvērtāki, runīgāki un žestikulējošāki, jo nu beidzot visiem ir vienādi - visiem ir auksti
sasalušo sulas paku un ūdens pudeļu komjunitī.
iesim rīt uz krāmu tirgu

vienmēr tik sirreāla ir likusies tā laika izjūtas maiņa, kas rodas ceļojot. kā dienas kļūst par nedēļām, nedēļas par mēnešiem un mēneši par gadiem
zelta kaķis uz palodzes met prom vēlēšanās tādā pašā ritmā, kā sienas pulkstenis mazliet augstāk virs loga

un arvien vēl nespēju saprast, kā (i mean kāā?!) braukājot un staigājot apkārt pa random vietām random laikos, 3 miljonu ielenkumā, izdodas satikt vienus un tos pašus cilvēkus

sapnii redzeeju savu beernu - tik aarpraatiigi skaistaam zilzaljaam aciim