^^

vienbrīd no mākoņiem uz nosalušu cilvēku bariņu uzspīdēja saule - visā savā spožumā.
tā, ka viss redzamais iegūst citu elpu.
objektīvā cilvēki izskatījās kā svētie, acis bija jāsamiedz un mati vējā likās no zelta.

kronvalda parks ir mans mīļākais parks

šajā dzīvoklī galabājas veci(tiešām veci) krāmi(vai arī vienkārši sūdi). tobiš anrijs atnāca un rādīja, ka viņam esot konfekte, kura ir 6 gadus veca(es prasīju kāda, viņš teica, ka vienkārši konfekte no plauktiņa). es savukārt uzkāpu uz krēsla un no augšējā plaukta paņēmu stikla burku, kurā ir visādi krikumi un atrādīju šveices cepumu, kurš ir paciņā un sadrupis un kuram arī ir 6 gadi. tad tur bija arī konfekte, kura, pēc manām domām, bija tikpat veca, bet šis pieņēmums tapa apgāzts.

mēs jau nekad nedzīvojam ārpus sapņiem. naktī esam vienā un no rīta pieceļamies otrā. tad dažreiz nonākam vēl trešajā un ceturtajā.
bet realitātes tās diez vai ir. realitātes ir relatīvas

bet cilvēki ir arī durvis

vissvarīgāko nevar pateikt. un arī, ja pateiktu, tas skanētu pliekani un ne kripatiņu tā, kā tas ir aptverams tad, kad nerunā, bet visu saprot
vispār to nevar pateikt. to var sajust, bet tā sajūta nav viena. tās ir tūkstošmiljon sajūtas kopā. tāda kosmiska sapratne. tāda kā lente, kura vislaik bijusi kamolā un nu pēkšņi atritinājusies, gludi, spīdīgi un bezgalīgi gari uz visām debess pusēm.
tas ir tas, ko es dažreiz, šeit apsēžoties, gudri gribu ierakstīt, bet, kad pirksti sniedzas pēc taustiņiem, saprotu, ka tas ir kā šķindināt tukšas, apsūbējušas glāzes, kamēr īstenībā būtu jāplunčājas tumšzilā lagūnā. skaistums jau ir ar tur, bet tas nav tas
un, ja tu man tagad prasītu, kas tas ir, es tev nevarētu pateikt
un šis ir viss
hih:)

maģija ir atgriezusies
transformējusies un izmainījusies, ar oranžām svītrām pamalē un sarkanas saules caurvējā plīvojošu agroplēvi
šķietama pavasara novakare
tā kā tad, kad jau tūliņ tūliņ varēs iet ārā bez jakas.
kad saule tikko norietējusi, bet debesis vēl tādas tumši gaižsilas. vēršas jau mazliet tumši zilas. zeme mitra, koki bez lapām un vējš pūtelējas. sajūta tā kā tikko nomazgāts, bezgalīgs logs būtu virs galvas
pārmērīgi agri, 13. janvārī, bija mans pirmais pavasara krikums
and we're having a portal year

laimes puteklis
ķiršu maizītes ar aprikozēm

cauri sienai no zāles skan amēlijas valsis, man rokās ir karsta glāze ar kūpošu, ūdeņainu 3 in 1 kafiju un es lasu par to, ka materiālisms pazudinās pasauli. man aiz muguras spīguļiem nokārušās sievietes ģērbjas balles kleitās un runā par savu uzstāšanos.

cilvēki ir traki!
tāpēc no mums izvairās visi, izņemot mūs pašus

šokolādes papīrs ir miskastē un tukša tējas krūze pusdzīvi degošas ploškas un sparģeļa kompānijā ir uz palodzes. ārā līņā un ielas spīd kā rudenī
tad te es gribēju teikt, kā es jūtos, bet tagad kaut kā nevar saprast. taču es zinu to, ka pirms 2 gadiem, 16. jūnijā es jutos kā spiegs
un tiktikkotiktikiņko es atcerējos, ka liepājā ir parks, kur soliņiem ir apļa formas rokturi un mēs tur bijām tajās dienās, kad gaisā bija maģija
tas galīgi nav svarīgi, bet tas ir mazais prieks, kas galīgi ir svarīgi

es agrāk domāju, ka cilvēkam ir labi daudz būt vienam, bet cilvēkam ir labi (un vajag) būt vienam tikai uz īsu laiku
šovakar bija pirmie šīgada ziemassvētki ar pētersīļu picu pannā un līvas īsajiem matiem. un te darbojas cepeškrāsns. here comes the miljons kūkas;D
un es gribu atkal pasapņot tāpat, kā pirms 24 stundām, kad vietas ir fleksiblas un cilvēki ir daudz un daži parādās sakarību pēc un daži pilnīgi bez jebkādām. tāpat, kā vienmēr tad

es sēžu uz jumta taisnstūra daudzstāvu mājai, kas nokrāsota tādā balti bēšā krāsā. uz kvadrātveida jumta bez nožogojumiem malās. ir dienasvidus un virs galvas debesīs nav neviena mākoņa, tikai zilas, zilas, līdz aklumam zilas debesis, spoža saule un apkārt milzīgs, gluds, tukšs klajums ar baltām, smalkām smiltīm - līdz horizontam jebkurā pusē, cik tālu vien sniedzas skats, līdz tas saplūst ar debesszilumu. šur tur pa retam izaugušas tās asās, gaišzilās jūrmalas smilgas un kaut kur augstu debesīs bezdelīgas un svīres un lidmašīnu strīpas.
tāls, gaišs, līdzens plašums. apdullinoši gaišs no saules.
es tur sēžu augšā un skatos debeszilumā, man apkārt visaptverošas skaņas un ēnas ir mazas, jo saule gandrīz zenītā

man nekad nav patikušas tādas atklāti supersaulainās dienas, tikai to pievakares, bet šitā ir taaada vīzija, vuah

tu kaut ko pateici, tādu galīgi neikdienišķu, un es tajā brīdī nodomāju, ka visa situācija ar tevi, mūziku no lielās zāles un to frāzi šobrīd tik ļoti labi iet kopā pie visa visuma tajā konkrētajā mirklī. tā kā pareizais puzles gabaliņš īstajā vietā. klikš

ziepes vannasistabā smaržo pēc siltas vasaras dienas nobeiguma astoņos vakarā pie mazās juglas, mazgājot kājas, kad ūdens ir mazliet vēsīgs un rietošā saule met garas ēnas starp kokiem, kas saauguši upes otrajā krastā
vispār tā kā pēc kokosriekstiem un vēl kaut kā

- man patīk apvienot instrumentus ar ēdienu. es vienreiz sašķaidīju banānu ar āmuru
es dzirdu, kā tagad virtuvē uz flekša griežas dzērvenes

pagalmā ir sasnidzis 3cm biezs vītolzaru sniegs un miskaste guļ. pirms stundiņas tā vēl nebija
uzmanies un enjoy

- (pārliecinoši) man patīk!
- (diezgan šaubīgi) es nezinu, vai man patīk..
- (vēl šaubīgāk) tāda jocīga smarža...

'paliek ausktāks un pazūd šķēres un naži'

līva: cik var ēst?
linda: daudz
līva: dažreiz atkal nē
linda: īstenībā jā