Nē, es vienmēr esmu ar to lepojies :) Par sieviešu reakciju uz to grūti spriest, jo veiksmīgi esmu atradis jaunu otro (labāko) pusīti. Viņai tā nebija problēma. :)

pozitiivi...ar to arii pasveicu!
tikai, neapvainojies, vai var lepoties ar faktu, ka neesi bijis pietiekami labs, pietiekami centiigs, pietiekami atbildiigs un veel un veel un veel pietiekams, lai saglabaatu lauliibu, un lai siikajam buutu abi vecaaki...lai vinjsh nebuutu spiests paardziivot ...siichiem, it iipashi mazaa vecumaa ir probleemas ar to kaapeec vecaaki nav kopaa, jo , redz, citiem ir...

Tikai dēļ sīkā palikt kopā nav jēgas. :) Neviens nav perfekts, ne tu, ne es. Cita lieta, kā prot viens pie otra pielāgoties. Acīm redzot mums ar sīča māti šī pielāgošanās bija par grūtu. Tagad mēs esam ļoti labi draugi, katrs ar savām otrajām pusītēm. Nebūtu mēs tik jauni un dumji brīdī, kad šķīrāmies, vēl tagad būtu kopā.

bet vai beerna psihiskaa veseliiba nav svariiga? svariigaaka?
man liidzaas ir padaudz cilveeku, kas ir augushi shaadaas gjimeness ar vienu no vecaakiem...vinjiem nav patstaaviibas sajuutas.
vienmeer, jau kopsh beerniibas, ir taa nedroshiiba, ka varbuut vinja teetis, vai mamma var bazust pavisam...

Tad man arī nebūtu pastāvības sajūtas.. :) Bet cenšamies sazvanīties, esam lietas kursā viens par otru (es un sīkais), nav tā, ka būtu ļoti atsvešinājušies..
Bērna psihiskā veselība protams ir ļoti svarīga, bet tā dēļ es netaisos kārtējo reizi mainīt sievietes.. Man pašam personīgi tādi vīrieši riebjas, kas paķer no viena, paķer no otra, atkal no pirmā, kamēr dzīve tiek sačakarēta pilnīgi visiem...

gribas tev piekrist, bet...dazhiem viirieshiem tas jau ir kaa dziivesveids...
uzdoshu kaadu personisku jaut.. ja negribi vari neatbildeet...
kas tieshi notika, ka shkjiiraaties un beerns palika dziivot pie tevis?

Sieva aizgāja pie cita vīrieša uz pavisam citu pilsētu. Lai nebūtu problēmas ar bērna pieskatīšanu, es piedāvājos viņu ņemt pie sevis. Nu un tā kādu laiku nodzīvoju.