vispār ir tā, ka tomēr man laikam labāk patīk mazpilsētas, pirmkārt, mazāk jāsatraucas par kriminālo pasauli un savu rokassomiņu, kā arī dzīvību. otrkārt, ir klusāks un ir vairāk vietas, kur pastaigāties. treškārt, lai ieraudzītu, vai ārā spīd saule, nav jāpiebāž deguns cik vien tuvu var stiklam un jāceļ acis pret debesīm, jo citādāk viss, ko redzi, ir pretējās mājas siena.
tāpat arī ir laikam ar tiem slēģiem. es esmu no tiem cilvēkiem, kam vieglāk ir pamosties, ja istaba ir gaismas piepildīta. un ne spuldzītes gaismas, bet gan dienas gaismas. saules. bet šitie melnie slēģi, kas braukā uz augšu un leju, ir tik tumši kā nakts un darbinās elektroniski, man tomēr katru rītu liek domāt, ka ārā vēl ir tumšs vai arī ir dikti, dikti nomācies, kamēr patiesībā ārā ir superīga diena, un viss, ko man vajadzētu, ir ātri saģērbties un skriet ielās. bet nevar, te atkal priekšā vēl viena bēda... jāgaida, ko teiks ģimenīte. huh.
vispār šodien ir sestdiena, nav zināms, kādi plāni, kādas domas. man pagaidām vispār sestdienas un svētdienas nekā neatšķiras no visām pārējām dienām, ja nu vienīgi ar pusdienām, bet, ja varētu, es varbūt pat labprātāk no tām atteiktos, lai izmantotu laiku pastaigājoties. tik ilgu laiku pavadīt ēdot es varu tikai ar savu ģimeni vai labiem draugiem, kad ir daudz par ko runāt un smieties. šī nav tā situācija.

mīlu,
lai jums visiem arī saulaina šī diena.
un ziniet, ka es ļoti labprāt šobrīd būtu ar jums. :)

šodien aprit tieši divas nedēļas, kopš iesēdos lidmašīnā.
šodien man ir grūti, man ir slikts garastāvoklis un gribas raudāt. bet es turos un dzīvoju, jo šodien spīdēja saule.
vispār diena izjaukta līdz pamatiem.
bija jābrauc uz piepilsētu, kas ir pie jūras, it kā paēst un pastaigāties, bet izbraukt varējām pavēlu, jo kaut kādi meistari kaut ko laboja, sēdēju viņu galā, lasīju un salu. kamēr ārā saule sildīja citus cilvēkus.
beidzot aizbraucām, gājām kaut kādus mistiskus lokus, stūmu bērna ratus [mani nedzina prom no ratiem un nekliedza, tas laikam attiecināms tikai uz tēvu], nevarēju neko nobildēt. domāju - nu labi, pēc ēšanas, ejot uz mašīnu sabildēšu, vēl jau spēļu laukums bija plānā. bet bērns tieši pie restorāna ieejas pievēma visu pasauli. nu tā nu vispār viss izjuka, paēst paēdām, bērns zeķubiksēs gulēja blakus [pirmo reizi pusdienas bija klusas un mierīgas]. piebrauca mašīnu un braucām mājās. kamēr tikām mājās jau bija pāri pieciem un saule iet lejā. aizgāju vēl līdz pasta kastei iemest pāris vēstules un viss. tagad sēžu, dzeru kafiju un domāju, cik stulbi - vesela pazaudēta diena.

tagad man ir bēdīgi. nobildēju visu ko braucot mašīnā, jo sēdēju priekšā mājupceļā. tas arī viss.

nopirku sev vienu aliņu, ir sestdiena un es skatīšos seriālu. vismaz lai ir kāds smiekliņš.
virsū mācas pārdzīvojumi, es cenšos tos sabāzt kabatās, bet kabatas aizvilkt ar rāvējslēdzi.

viss.

ps. un es šodien TIK jauki izskatījos/izskatos. vaļā mati pārņemti ar bizītēm, košas actiņas un violetās kediņas savienojumā ar svārciņiem.
huh. un kam tas viss?