| piedodiet, atvainojiet - es kļūstu salkana |
[Nov. 11th, 2005|01:14 am] |
Četrsimt piecdesmit sešas lappuses. Četrsimt piecdesmit sešas jaukas, mīļs, sirsnīgas, reizēm sērīgas, bet uzmundrinošas lappuses. Ar salkanām beigām, protams, bet tādām jauki salkanām, tādām, kuras apmēram divdesmit lpp pirms beigām varēja paredzēt, bet kas lika šīs atlikušās divdemist lpp gultā pavadīt ar tādu muļķīgu smaidu un tādu savādu sajūtu, jo priecājos par grāmatu varoņu laimi.
Nu un es arī ticu, ka es reiz tā kārtīgi iemīlēšos, bet, ja ņem vērā, ka šo tēlu vecums bija kaut kur starp divdesmit deviņi un četrdesmit, tad man vēl kādu laiciņu nāksies pagaidīt. Un esmu arī klusībā samierinājusies ar to, ka divdesmit gadu vecumā būt vienai nav nemaz tik ārkārtīgi nožēlojami, kā man šķita, tikai jāiemācās pie tā pierast - jāmācās kļūt pašpietiekamākai.
Žēl tikai, ka ar grāmatām nevar mīlēties (did i really say that out loud?!?!), jo visādi citādi jau šādi romāneļi man itin labi liek aizmirsties.
Cheers! |
|
|
| 7,03 h |
[Nov. 11th, 2005|11:48 pm] |
Pirmā darbadiena pagāja zibenīgi ātri, nebija pat brīža atelpai un pusdienas pārtraukums - kas tas tāds? Nekā īpaši sarežģīta manos pienākumos nav, bet jūtu, ka būs jāpiešaujas, lai visus darbus varētu paveikt straujākā tempā un nebūtu nepieciešamības tur pavadīt vairāk par divdesmit piecām stundām nedēļā.
Pēc šodien nostrādātajām septiņām manāms tāds visai pamatīgs nogurums, bet tajā pat laikā parādijies arī man neraksturīgs pozitīvisms, un omu vēl vairāk uzlaboja kafijošana ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ns (kas notiek? jau otro reizi šonedēļ dzeru kafiju!).
Ir piektdienas vakars, es esmu mājās un man pat īsti neko negribas uzsākt, tik vien, kā ierušināties savos pēļos un ar apmierinātu smaidu iemigt, uzkrājot spēkus rītdienas izklaidēm.
Cheers, mates! |
|
|