pat pasaulei reiz pienāks gals |
[Feb. 28th, 2005|12:07 am] |
[ | skan |
| | Joni Mitchell - River | ] | Reizēm naktīs pamostos un taustos pēc kādas dzīvas radības, pēc sirdspukstiem, klusas un vienmērīgas elpas, pēc siltuma un aprisēm, kurās tik ilgi pazīstams un tuvs bijis ik sprīdis. Pārlaižu pirkstus pār tukšajiem palagiem un saprotu - vairs nekā nav. Tikai segās ievīstijusies maza meitene, kas sev un visai pasaulei cenšas iestāstīt, ka vairs nesāp.
Laiks sazvērējies. Riebeklis, nepalīdz man ātrāk attapties.
Notraušu asaras un pētu ar skropstu tušu noķellētos pirkstus. Trakoti vientuļi. Sasodīts. |
|
|
Comments: |
Izklaides sāk palikt nogurdinošas.
Tas izklausās tik vienkārši.
Nu gan salīdzinājumi. Iemīlēties tomēr man padotos labāk, lecienam nepietiktu drosmes.
Labprāt tev atsmaidītu, bet man sasāpējusies galva, un izmocīts smaids tomēr ir un paliek izmocīts smaids.
Sāpes pārņēmušas tieši to smadzeņu daļu, kas atbildīga par smaidiem un ironiskajiem smīniem. Drīkst es tikai tā dziļi ieskatīšos acīs?
Ar aizvērtām acīm aizvērtās. Skaisti. Tāpat kā klusumā sarunāties - jāmāk. | |