| pat pasaulei reiz pienāks gals |
Feb. 28th, 2005|12:07 am |
Reizēm naktīs pamostos un taustos pēc kādas dzīvas radības, pēc sirdspukstiem, klusas un vienmērīgas elpas, pēc siltuma un aprisēm, kurās tik ilgi pazīstams un tuvs bijis ik sprīdis. Pārlaižu pirkstus pār tukšajiem palagiem un saprotu - vairs nekā nav. Tikai segās ievīstijusies maza meitene, kas sev un visai pasaulei cenšas iestāstīt, ka vairs nesāp.
Laiks sazvērējies. Riebeklis, nepalīdz man ātrāk attapties.
Notraušu asaras un pētu ar skropstu tušu noķellētos pirkstus. Trakoti vientuļi. Sasodīts. |
|