|
Jūnijs 18., 2012
15:33 atpakaļ realitātē pēc viena fantastiski skaista ceļojuma uz Horvātiju. bijām tur pirmo un noteikti ne pēdējo reizi. brī-niš-ķī-gi! kalni, tirkīzzili ūdeņi, saule, vīns, svaigi plūkti augļi, laivas, smiekli un ne-par-ko-domāšana.
bet viens man ir skaidrs - ka man nekad nebūs skaidrs, kā var atstāt savus bērnus, doties kaut kur ilgtermiņā strādāt, aizsūtīt, lai visu vasaru pavada laukos, neredzēt viņus nedēļām un mēnešiem ilgi... man pēc kādām 5 dienām sākās tādas ilgošanās lēkmes, ka likās - atbraukšu mājās un nožņaugšu no laimes to mazo cilvēku. labi, ka satiekoties jaunietis reaģēja līdzīgi - apkrita ap kaklu, mīļoja un bučoja. un tā visu vakaru. arī šorīt pamostoties, vienkārši sāka starot laimē, ieraugot, ka es esmu turpat blakus. un viņš ir TIK jau nu foršs! :) ikdienā esot kopā jau es nejūtu tik ļoti viņa progresu. tagad šķiet, ka pēkšņi viņš jau runā kā liels cilvēks... nākamreiz brauksim visi. :)
|
Comments:
Nevaru iedomātos, kā bērnu var atstāt pat uz 3 dienām. man būtu lielākais kaifs ņemt līdzi un parādīt arī viņam pasauli.
Ir dažādas situācijas, dažādi braucieni. Kad lidojam vai braucam kaut kur netālu, mazais, protams, līdzi. Bet šādā braucienā, kur jāpavada vairāk kā diennakts mašīnā, galā plānots braukt ar laivu utt, jaunajam cilvēkam vienkārši vēl būtu par grūtu. Nestādos priekšā, kā ļoti aktīvu divgadnieku var iespundēt autobeņķī uz 27 stundām. Turklāt nebraucām vieni un visas kompānijas pakārtošana pusdienlaikiem un iešanai gulēt 21:00 nebūtu forša. :)
Laivā es ar neņemtu līdzi.
turklāt jūrā, ne upē, kur krasts turpat...
tā kā šis brauciens bija vecākiem, kaut esmu par to, ka bērni jāņem līdzi. :)
man jau tagad gribas. Gribas rādīt pasauli. tas nekas, ka viņš vēl nesapratīš. Bet viņš jau lieliski jūt, ka es esmu sajūsmā un sajūsminās līdzi. |
|
|
Sviesta Ciba |