Pilota memuāri.

Nez. Acīmredzot uznākusi rakstītvēlme, kas aktīvi izpaužas visās trijās vietnēs šajā virtuālajā pasaulē. Tas laikam tāpēc, ka pasaulē otrpus ekrānam iestājies kaut kāds klusums, gandrīz kā ziema vasarā. Nekam nevaru pieķerties un neko prātīgu pasākt. Diena aizrit guļot, pusdienojot un faktiski neko nedarot. Bet ko gan es varu iesākt? Tāds kā maldu stāvoklis - atkal esmu noklīdis. DC++ tīklos lēni manā virzienā rāpo Pakalniņas "Leiputrija". Kāda ir tās vieta manā pasaulē? Skaudri jūtams iztrūkums, atliek vien likt ielāpu uz ielāpa un lipināt kopā kaut ko, par ko pat nezinu, kāds tas galā izskatīsies. Vēlmes kļūst abstraktas un attālinātas. Gandrīz aiz visām tām slēpjas jautājums "un ko tālāk?" Tieši prasme neredzēt galu dzen uz priekšu, bet ja gals kļūst redzams, tad kaut kā neriktīgi sametas? Vai tiešām jau viss? Vai tiešām es būtu sevi izsmēlis? Cerēsim, ka nē. Mētājos apkārt, nespēdams noenkuroties. Tas tad, ja tāda iespēja vispār pastāv.
Absurdi, bet kaut kā škrobe par tādiem sīkumiem, kā kontaktus attīrošo laku, kuru pirku, lai remontētu telefonu. Neskatoties uz visu, tas tomēr nestrādā kā vajag. Līdz ar to būs jāmēģina otrs produkts, bet jebkuru iztērētu naudu, kas neatmaksājas, es uztveru kā zaudētas investīcijas. Biznesa izpratne. Auzās, īsāk sakot. Tāpat tie ir nulle komats štrunts santīmi.

General question: KO DARĪT UN KĀ BŪT?