Pilota memuāri.

Šonakt sapņoju, ka braucu ar Sīča moci, pat miegā apzinoties, ka nav lāgā, jo nemaz nemāku ar to braukt. Un, protams, piepisās ceļu menti par to, ka neesot parādījis pagriezienu, uzsākot kustību no ceļa malas. Bet principiāli man dalec, ko zemapziņa cenšas ar to pateikt - tās ir bailes, ka es pēkšņi "skaitos". Ka man var piekasīties, ka man var uzlikt sodus, ka man ir obligāti jāievēro vieni vai otri noteikumi, kas ir pretrunā ar manī mītošo savādo militārista un anarhista apvienojumu.

Ar velo garā un sarežģītā birokrātiskā ķēde, kas jāiziet, lai brauktu, ir šāda:

1)Mācēt braukt ar velli.
2)Iegādāties velli.
3)Braukt ar velli.

Viss. Citu kreņku, izņemot lietu un attāluma ierobežojumus, nav.

Otru sapni, ko redzēju pirms 2 nedēļām, vēl neesmu saņēmies izstāstīt. But i will.