Pilota memuāri.

Laikam jau tur nav nekā dīvaina un tā tas notiek arī ar citiem cilvēkiem. Vienkārši manā gadījumā viss nemanāmi tiek uzkrāts sevī - dienu notikumi, epziodes cita uz citas sagulst iekšienē, līdz kamēr mērs ir pilns. Ķīlis lido. Mirkļi pirms šī sliekšņa paši par sevi arī ir kritiski, bet galvenais - gribas izlādēties. Gandrīz vai brutāli sist. Pieklopēt pelavu vai salmu maisu, smagi norakt kādu jippii.lv pūlā, jebšu citādā veidā dabūt to visu ārā! Besī rītos uzdotie jautājumi par to, kā gāja darbā, jo taču visiem sen ir zināms, ka tur iet tāpat, kā vienmēr. Kaitina sarunas par laiku, kuru visi izjūtam uz savas ādas un sastrēgumiem, kuri paši par sevi man ir neeksistējoši. Nu, tamlīdzīgas lietas. Gadās kļūt asam, pāršaut pār strīpu. Nē, ir jau saprotams - cilvēki izrāda interesi/rūpes šādā veidā, vienkārši racionāli-loģiskais, kas ir dominējošais manī, automātiski to noraksta kā liekvārdību. Tā nu tas ir.
Pieriebjas arī vienveidība. Šovakar, nē, nu labi - būsim precīzi - šonakt piedāvāja braukt uz Kuldīgu. Diemžēl tā būtu vecā brandža vēl kriminālākā sastāvā. Acīmredzot gribēja, lai es stūrēju lielo BīEmDabljū govi, kamēr viņi izklaidējas dzerstīdamies un bārstīdami stulbus jokus. Deru, ka tā būtu bijis. Cilvēki ir spējīgi uz ko labāku, atraktīvāku par šo, taču bars viņus paralizē. Joprojām atceros to fantastisko pārgājienu maršrutā Ērgļi - Vecpiebalga. Jā, tas bija kaut kas. Pārējais gan diez vai varētu pretendēt uz šādu apzīmējumu.
Tā, laikam pietiek - es pat rakstot par to visu spēju uzskrūvēties!!! Come on! Make my day!!