Pilota memuāri.

Nu jau ilgu laiku cenšos izprast, kas izsauc šos absolūtās demotivācijas stāvokļus - no rīta nevar tikt uz pekām, nevar putekļus noslaucīt, grīdu izsūkt, traukus nomazgāt, ārā pavasaris. Pavasari arī nevar pavilkt. Jāmet kažoks, jāaudzē vilna, jāapdeg saulē. Saule izkausēs sniegu, bet zem tā - zāliens. Jāpļauj. Pļaujmašīnai asmens nodilis. Mūžības skartie, huh?

Cik forši būtu vienkārši pasēdēt zālītē un -pļerrrrrr- nedomāt neko. Bet nevar. Nu jau sen vairs nevar. Gadiem nevar. Visa uzmanība veltīta tūkstoš lietām tūkstoš virzienos, kur izkaisītā veidā summējas par nulli. Gandrīz nulli. Un tu vēl sēdi un brīnies - kāpēc ne uz ko neesi spējīgs. Elementārā matemātika, draugs. Kad neviens negrib uzņemties līdzatbildību ārpus savām tiešajām vajadzībām, bet Tu domā par visu sevi nemitīgi atl...

Re, krūzītei osiņa nolauzta. Vajadzētu pielīmēt.