Mazlietiņ pasapņošu.
Sencis reizēm ieminas kaut ko par 'sociālo taisnīgumu'. Lai arī parasti par to var diskutēt, tomēr ir lietas, kas aizķer. Un šī mani aizķēra noteikti - diena pavadīta Daugmales pagasta 'Līčupēs', tēsto guļbaļķu mājā, staipot mēbeles. Rīt montāža. Bet tas ir tikai darbs. Toties spundēto dēļu grīdas, piesūcinātas ar lineļļu, guļbaļķu sijas, koka apdare mansarda stilā, plēsto akmeņu pjedestāli, piramīdveidīgi logi, aiz kuriem līgojas priedes un skalojas Daugavas ūdeņi - tā ir dzīve. Es teikšu godīgi - man nevajadzētu daudz. Tikai šo vienu mājiņu visai dzīvei. Par pārējo 65ha teritoriju es pat nerunāju. Tikai šo vienu. Kur ir sociālais taisnīgums. Labi, es nesēžu uz gāzes vada un neplēšu aizvien lielāku cenu par to.
Nekas. Gan man arī izdosies un arī būs skaisti. Gribu.
Nekas. Gan man arī izdosies un arī būs skaisti. Gribu.