![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pēc ~60km, kad līdz galamērķim bija vēl kādi 20km , es sapratu, ka galīgi nav spēka un zvanīju tētim, lai brauc pakaļ :D Tā ir bijis vismaz divas reizes, kad es pārvērtēju savus spēkus. Principā tas toreiz bija maksimums, ko no sevis varēju izspiest.
Ak, bet kur tas laiks. 3,5gadus neesmu velli tā īsti lietojusi. Man patika riteņot tieši pa ceļu - ripot nost no kāda kalna un vēl griezt pedāļus, lai uzņemtu vēl lielāku ātrumu, tādu, ka stūri grūti noturēt (bet tas jaunības dullumā, tagad es diezvai tik ekstremāli uzvestos).
Jā, tas laiks tiešām bija skaists, nogurums uzlādēja, domas sakārtojās pašas. Forši.
Ak, bet kur tas laiks. 3,5gadus neesmu velli tā īsti lietojusi. Man patika riteņot tieši pa ceļu - ripot nost no kāda kalna un vēl griezt pedāļus, lai uzņemtu vēl lielāku ātrumu, tādu, ka stūri grūti noturēt (bet tas jaunības dullumā, tagad es diezvai tik ekstremāli uzvestos).
Jā, tas laiks tiešām bija skaists, nogurums uzlādēja, domas sakārtojās pašas. Forši.