Pilota memuāri.

Šodien, redzot tos daudzos jauniešus ar jurģa lentēm un arī kādu mazu puisīti ar tādu pašu pie krekla piespraustu, man vairs nav ilūziju, ka kādreiz tas viss tingeltangelis ap to betona stabu beigsies, ap kuru reizi gadā salido sūdu mušas ar grabošām zobu protēzēm un ordeņiem un šķindina stakanus un atstāj aiz sevis atkritumu kalnus. Viņi te paliks un čemodānus nekrāmēs un ar pirmo ekspresi prom nedosies. Paliks un būs. Un mēs vēl kādu laiku katrā 9. maijā griezīsim zobus sabiedriskajā uz to melni-oranži svītroto skatoties.