Pilota memuāri.

Komentāri

Pasaule noguruša cilvēka acīm.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Slīdu pa pilsētu un tā aizpeld man garām. Pēkšņi tas, kas citkārt tik ierasts, liekas tikai kā liela rotaļlieta ar gaismiņām, skaņām, ņirbuliešiem, ģeometriski simetriskas un ne tik simetriskas formas daudzkrāsu objektiem, kas nezkāpēc vienubrīd kustas un citubrīd stāv. Priekšplānā uznirst kaut kādi tēli, kas, acīmredzot, citkārt varētu būt pretim nākošie cilvēki. Esmu noguris, viens un man ir diezgan vienalga. Gribas ēst un gultu. Nu, vispār visas tās nepieciešamības, kas atrodamas vajadzību piramīdas apakšā, veidodamas tās pamatu. Nepamanu rindas, grūstīšanos veikalā un varbūt vēl ko citu. Citkārt varbūt tas liktu nervozēt.
Nē, sanervozējies esmu jau pa dienu. Kā izskatās, primssvētku laikā visi grib visu paspēt padarīt. Spēj tik raut uz nebēdu! Bet neizprotama šķiet arī šī kārtība - no rīta es laikam pirmo reizi mūžā atrados pa īstam ar stērķeli iestīvinātā birojā. Tos cilvēkus (miroņus?) neatdzīvinātu par striptīzs uz galda. Tā viņi 'strādā'. Un tālākie ceļi uz Mārupi liek aizdomāties par to, ka mēs pilnīgi noteikti visi šo dzīvi nesākam ar vienādām iespējām. Vieni kā mitinās, tā arī mitināsies Pļavniekos, 3 istabu dzīvoklī, kamēr citi pļaus mauriņu savā privātmājā. Un ne tāpēc, ka pirmie nespētu sasniegt kaut ko un otrie, savukārt, par varītēm būtu gribējuši. Nē, protams, ir arī tādi, taču vairuma iespējas ir ierobežotas. Piedzimšanas izdevīgums. Vienkārši redzot pārāk krasas dzīves līmeņa atšķirības, gribot negribot jāsāk domāt, kāpēc tā.
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Powered by Sviesta Ciba