![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viens sīks štrunta tvīts par Reini un rezultātā - TĀDS domu atvars. Un tad ir TAS jautājums, proti - vai drīkst gribēt iet bojā, vai tomēr atlikušo dzīvi ir jāizvēlas pavadīt šādi, ja reiz tev tā dota? Teorētiski, ir zināms cerību stariņš, ka kaut kad nākotnē tiks atrasti un izgudroti veidi, kā salabot skriemeļu bojājumu mugurkaulā un atjaunot nervu kanālu savienojumus. Bet līdz tam...
Interesanti, viņš bija piesprādzējies?
Starp citu, šis ir tas aspekts, kas darbina determinista prātu. Šī ir tā balss, kas nemitīgi komandē: "Tā, stop! Uz kurieni, krupi?!?! Esi piemirsis avāriju Vagonu parkā? Kāds vēl pirmais vagons, _ibio! Uz aizmuguri, marš! Un tā ka lai Tu izvēlētos solu ar seju pret kustības virzienu". Jo uzdevums ir viens. Minimizēt risku. Līdz nullei. Tā tas bija toreiz, tā tas ir tagad. Pateicoties šai balsij, man joprojām ir visi pirksti abām rokām.
Interesanti, viņš bija piesprādzējies?
Starp citu, šis ir tas aspekts, kas darbina determinista prātu. Šī ir tā balss, kas nemitīgi komandē: "Tā, stop! Uz kurieni, krupi?!?! Esi piemirsis avāriju Vagonu parkā? Kāds vēl pirmais vagons, _ibio! Uz aizmuguri, marš! Un tā ka lai Tu izvēlētos solu ar seju pret kustības virzienu". Jo uzdevums ir viens. Minimizēt risku. Līdz nullei. Tā tas bija toreiz, tā tas ir tagad. Pateicoties šai balsij, man joprojām ir visi pirksti abām rokām.