Man atkal šis stāsts lika aizdomāties, ka esam līdzīgāki nekā domājam, jo 1) stāsta varonis arī pats gluži neizrakās, bet gan (protams, PĒC lāpstas nopirkšanas) laipni pieņēma biedru palīdzību un 2) es arī noteikti vismaz kādu stundu būtu nomocījusies pa to sniegu ap savu Jarīti, jo palīdzību prasītu tikai pie galēja izmisuma. Par lāpstu nezinu - varbūt arī nopirktu, noderētu gan jau vēl reizes 10 šīs ziemas laikā vien.