Pilota memuāri.

"извините, молодой человек. a как вы думаете, кто создал мир?", sarunu uzsāka blakus uz stacijas soliņa sēdošā sieviete. Brīdi padomājis, spēru vaļā savu ģeniālo domu: "Ja godīgi, es nezinu."
Un tā vārds pa vārdam, līdz ezītis atrāvās pa purnu...
Nu, labi, nē. Apmēram sarunas pusē atskanēja nopūta "плохо я латишский язик знаю..". Bet kāpēc turpināt sarunu, ja nesaproti, ko tev saka? Kāpēc pēc 20+ gadiem, kas nodzīvoti valstī, kur ir sava valsts valoda, no tās saproti vien pāris vārdu?!?!?! Izteikti izplatīta diagnoze vecākās paaudzes vidū. Nespēja mācīties? Nevēlēšanās? Pārāk ērti dzīves apstākļi? Nu, lika pagaidīt. Pārāk reti es redzu situācijas, kur no divām valodām tiek pāriets uz latviešu. Parasti ir otrādi.

Bet kamēr mastā plīvos sarkanbaltsarkanais karogs, varat i necerēt!

Lieki piebilst, ka vēl šodienu man bojāja iekšdedzes dzinējs, kas tomēr par spīti visam izrādās vispretīgākais, visneuzticamākais, visskaļākais, visneērtākais un visbīstamākais aizpagājušā gadsimta verķis, kuram vieta sen kā muzejā, nevis ar maināmiem vārstu sadales leņķiem zem automašīnu motora pārsegiem, bļ_.

Make my day!