Pilota memuāri.

Komentāri

ardievas.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Vakarnakt es gribēju kaut ko rakstīt par mieru uz visapkārt notiekošās drāmas fona. Telefons ietiepās un neļāva nedz pukstēt, nedz pienācīgi izveidot savienojumu.
Un labi vien bija. Šorīt uzzināju, ka viens no maniem veļļiem (Kelly's) ir nozagts. Mātei to kāds rajona čigāns nocēla no degungala. Kādas ir sajūtas?

...a nekādas. Tāpēc arī rakstu. Pirmkārt - tas jau bija gaidāms, zinot to, kā viņa mēdz rīkoties. Otrkārt - sievietes tāpat ir riska grupa. Pret veci diez vai tāds gājiens nostrādātu. Un treškārt - pat neskatoties uz to, ka iesniegums un velo dati (rāmja nr. pēc pases, kuru es glabāju visus šos 8 gadus) ir policijā, sajūtu nav nekādu. Tas pats nesatricināmais miers, kas caurstrāvo jau kopš paša sākuma, un, as a matter of fact - I didn't screw up, she did.. Visbeidzot, es jau teicu - šī vieta mani sargā. If fact, tā sargā katru, kas šeit ierodas. Tāpēc - nu, jā, un mēs nonākam pie sākotnējās tēmas - jums BŪS jābrauc ciemos. Kādam vispirms, kādam pēc tam, bet tas viss ir MANDATORY. No options, only timing.
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Powered by Sviesta Ciba