Pilota memuāri.

Darbā pavadītas daudzas jo daudzas stundas. Noguris un ne visai labā omā pārrodies mājās, kur Tevi mīļi sagaida... absolūts nekas! Iespējams, netīru trauku kaudze izlietnē, pustukšs, kāda izrīts ledusskapis un tikpat tukšs paša vēders. Varbūt vēl bonusam kāda bezgaumīga, lēta un tukša vakara filma. Un nevis tāpēc, ka nebūtu nekā cita, ko skatīties, bet gan tāpēc, ka kāds no pastkastītes ir nofenderējis SestDienu un tagad to ar velnišķīgu baudu lasa. Jā, es zinu gan! Tad pa darbiņam šur un pa darbiņam tur un beigu beigās otrādi apgriezies rokaspulkstenis liek tam pievērst uzmanību, momentā pārsteidzot ar savu rādītāju novietojumu - bez 20 minūtēm divpadsmit naktī. Marš gulēt - pats sev pavēli. Rīt no rīta skanēs taure, aicinot stāties ierindā. Sākās nākamais aplis. Un tā - 'dienu, pa dienai, gadu pa gadam līdz pulksteņa gailis dzied..' [Tas no kādreizējās popgrupas 'Pekšņi' muzikālās izrādes Sūnu Ciema zēni soundtrack'a - īsti vietā].
Nav nemaz jābrīnas, kur rodas atkarības, noziedzība, vardarbība - gan psiholoģiska, gan fiziska. Daži laimīgie sevi atrod darbā, kas gan nav vairākuma privilēģija, tomēr vairākums vienkārši dzīvo, kā ir. Skaidrs, ka neatliek īsti pacelt galvu, neatliek izlasīt grāmatu, paburties ap savu hobiju un fanātisko aizraušanos. Ar skarbu ironiju jāpiebilst - varbūt slimīcas stacionārā laika pietiks. Nezinu, kur mēs tā skrienam, pēc kā tiecamies? Pēc normālākas dzīves, ka par to dvēsele jāpārdod? Varbūt vēl kādam citam iepirkšanās ir tā bauda, tas vienīgais atvieglojums algas dienā, kā pēc iespējas ātrāk notērēt pēdējo, kas pie dvēseles. Nu, nezinu. Manuprāt, tieši personiskā brīvība ir tas pats vērtīgākais, kas nav atsverams naudā un novērtējams laikā. Bet to ar vieglu roku noklaudzot atkritumu konteinera vākam, izmetam mēslainē.