Pilota memuāri.

Grūti pateikt, cik austiņu savā mūžā esmu salabojis. Tikām Austošās Saules Zemē zem sarkanās komunisma smailes smaidīgie ķīniešu draugi droši vien arī šajā agrajā rīta stundā štancē un štancē... mēslus. Austiņas, kuras var nopirkt par pāris latiem, un kuras es glābju no miskastes. Viss, kas tām parasti kaiš, ir vārīgā štekera vieta - konstruktīvi nepareizi izveidota, tā visbiežāk pakļauta locīšanai, raušanai un stiepšanai. Kāds tur brīnums, ja netur.

Un runa nav par naudu. Nedz ietaupīto, nedz iztērēto. Runa ir par principu (!!!) - lietas un priekšmeti tiek pāragri aizsūtīti nolemtībā, lai desmittūkstoš gadu pūtu zem citu atkritumu sloga. Planned obsolescence. Un man principiāli patīk labot un otrreiz izmantot lietas. Tūlīt jau atkal ļaudis metīsies Lielajā Talkā, lai no mežiem un grāvmalēm stieptu ārā citu tur atstātos mēslus. Un, lai gan man protams, simpatizē tie pirmie un derdzas tie pēdējie (par kuriem es pat īsti nesaprotu, kur atrodas tas entuziasms tik tālu stiept savu nešķirotās miskastes maisu), tomēr tas viss ir teātris - vieni vienkārši pārvieto atkritumus no punkta A (mežs) uz punktu B (izgāztuve), kur tie turpina pūt, kamēr mums jāmeklē jaunas izejvielas, no kurām industrija atkal izgatavos tos pašus mēslus, kas plīsīs tādā pašā tempā, ja ne ātrāk. Problēma taču ir tajā, ka atkritumi vispār tiek radīti.
Ā, nu jā - par tiem otrajiem, piemēslotājiem. Diez vai tur vispār vērts ko teikt. Tie noteikti ir urliskas izcelsmes krievu tautības pārstāvji tā ap 30+ un babuļas, kurām piedirst savu apkārtni un iet kaimiņu dārzā zemeņu stādus izrakt, lai tos vēlāk pārdotu tirgū, ir norma.

/Music: Moby - Extreme ways