![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Rāmi un ritmiski soļi uz sausā asfalta. Galamērķis - tuvējais lielveikals. Pēdējā manā galvā aizķērusies doma: "Kilo cukura par tādu cenu? Paga, paga! Kaut kā aizdomīgi dārgi...". Tā tur radās pēc izlūklidojuma virs piemājas veikaliņa, tāpēc ļaujos ierastajam maršrutam. Kāpēc? Pašam netīkama atbilde: lētāk, vairāk, vienuviet (ar retiem izņēmumiem). Sava veida mehāniska barības ķēde, kurā lielākais dzelzsbetona monstrs nozūmē mazās piemājas bodītes. Nē, viss ir it kā loģiski, ekonomiski pamatoti, tikai... žēl! Bet dzīves dārdzība piespiež. Jelgavas cukura vietā - Euroshopper vai leišu, sak', nav jau vairs ilgs mūžs šiem tāpat atlicis. Žēl vēl jo vairāk. Iespējams, ar laiku nebūs arī sviesta, sieru, pat dārzeņu ne.
Bet citādi man derdzas tie milzeņi. Nesaprotu, kas tur var būt patīkams. Nebūs jau pirmais gads, kopš tas tur stāv, tomēr pat vienkāršu lietu atrašana mēdz sagādāt problēmas. Sviestu tā arī neizraku. Nu! Turamies pie saraksta. Ļaužu daudzums: krietni virs normas. Sejās neskatos, cenšos neievērot, tomēr jūtu, ka fiziski par tuvu. Rupjš privātās telpas pārkāpums. Rindā stāvoklis kļūst vēl sliktāks un visas haotiskās domas koncentrējas vienā: 'Nu, kasierīt, nu taču ātrāk! Jātiek ārā'. Temperatūras režīms - cepeškrāsns. Svīstam.
No attāluma stāvokli parasti novērtēju pēc autostāvvietas. Tā nekad nemelo. Šeit laikam lieki pieminēt milzīgo parketa džipu un citu jauno auto skaitu (mazlietiņ ļauna prieka par jauno inflācijas apkarošanas plānu, kas spēkratiem virs 3,0L dzīvi padarīs krietni dārgāku). Bet kritizēt neesot jēgas, tā vakar izlasīju vienā gudrā grāmatā - "Kā iepatikties cilvēkiem". He.
Labākos laikus apmeklējumam jau pārzinu: darbdienās laikā no 18.30-20.30 tur labāk nerādīties. Rindas aizsniedzas līdz teju 15 cilvēku garumā. Strādā kases trīs četras. Ne vairāk. Katrā rindā ir pa kādam ar lielajiem ratiem, piekrautiem līdz malām. Ja nav, tad kā likums šī rinda uz kasi kustēsies vislēnāk, jo kasiere būs visnesteidzīgākā.
Iekšējā balss laiku pa laikam uzdod jautājumus, it sevišķi tai to patīk darīt, stāvot rindā: "Nu, saki man, ko Tu redzi?". "Atkritumus," skan atbilde, "Milzīgu atkritumu fabriku. Neko citu".
Nezinu, kas man kait. Vienkārši nepatīk. Nepatīk tāds visa apvienojums vienā. Jau cik gadus nācies tur laiku pa laikam pabūt, bet sajūtas nemainās. Nepierod. Tikpat nepatīkami, kā vienmēr.
Bet citādi man derdzas tie milzeņi. Nesaprotu, kas tur var būt patīkams. Nebūs jau pirmais gads, kopš tas tur stāv, tomēr pat vienkāršu lietu atrašana mēdz sagādāt problēmas. Sviestu tā arī neizraku. Nu! Turamies pie saraksta. Ļaužu daudzums: krietni virs normas. Sejās neskatos, cenšos neievērot, tomēr jūtu, ka fiziski par tuvu. Rupjš privātās telpas pārkāpums. Rindā stāvoklis kļūst vēl sliktāks un visas haotiskās domas koncentrējas vienā: 'Nu, kasierīt, nu taču ātrāk! Jātiek ārā'. Temperatūras režīms - cepeškrāsns. Svīstam.
No attāluma stāvokli parasti novērtēju pēc autostāvvietas. Tā nekad nemelo. Šeit laikam lieki pieminēt milzīgo parketa džipu un citu jauno auto skaitu (mazlietiņ ļauna prieka par jauno inflācijas apkarošanas plānu, kas spēkratiem virs 3,0L dzīvi padarīs krietni dārgāku). Bet kritizēt neesot jēgas, tā vakar izlasīju vienā gudrā grāmatā - "Kā iepatikties cilvēkiem". He.
Labākos laikus apmeklējumam jau pārzinu: darbdienās laikā no 18.30-20.30 tur labāk nerādīties. Rindas aizsniedzas līdz teju 15 cilvēku garumā. Strādā kases trīs četras. Ne vairāk. Katrā rindā ir pa kādam ar lielajiem ratiem, piekrautiem līdz malām. Ja nav, tad kā likums šī rinda uz kasi kustēsies vislēnāk, jo kasiere būs visnesteidzīgākā.
Iekšējā balss laiku pa laikam uzdod jautājumus, it sevišķi tai to patīk darīt, stāvot rindā: "Nu, saki man, ko Tu redzi?". "Atkritumus," skan atbilde, "Milzīgu atkritumu fabriku. Neko citu".
Nezinu, kas man kait. Vienkārši nepatīk. Nepatīk tāds visa apvienojums vienā. Jau cik gadus nācies tur laiku pa laikam pabūt, bet sajūtas nemainās. Nepierod. Tikpat nepatīkami, kā vienmēr.