Pilota memuāri.

varbūt ne pa tēmu bet Peļevinam ir viens stāstiņš, kur (nu kā lai paskaidro) ka cilvēka dzīve ir sapnis ko redz kaut kas kam nav ne ķermeņa, kas nav visumā unkuram nepastāv laiks. Nu tobiš - kamēr cilvēks kā cilvēks ir "pamodies", tas ir šī kaut kā sapnis, bet kad cilvēks "guļ" tad šis kaut kas, kas īr īsts (bet cilvēks nav) ir pamodies un dzīvo savu kaut kādu dzīvīti. Kad cilvēks nomirst kaut-kas beidz sapņot par šo cilvēku un sāk sapņot ar citu.