Sūtīsim šo vietni kibernēt uz skaistas nots.
Sadūšojos un uztaisīju video Instrumentu konkursam. Apskatīt to var šeit (var arī pakritizēt vai samīļot ar thumbs-up)

( Tālakiņ var palasīt, kāda tad bija mana vīzija )

Citādi - patīkamu skatīšanos.

Sakrājās. Liksim šo vietni uz laiku kibernēt. Bet prieks bija atgriezties, tas gan.

Šī nedēļa atkal tāda-nekāda, tāpēc atkal par neaktuālo. Visas djevaņkas no mazotnes sapņo par kāzām, a man tas vienmēr likās tāda klišjiska sapņošanas nevērta padarīšana - ņem gatavu scenāriju un pavadi tad to labāko dienu savā mūžā kā puspasaules.

Toties, toties es no mazotnes fantazēju kā nosaukšu savus otpriskus. Nav jau tā, ka es tuvākajā laikā plānoju kādu izspiest, bet nu ļoti nostabilizējušies man tie bērnības sapņi. Piemēram, pirmais pacans, ko es tā kā vēlētos šai zemītei dāvāt tiks nosaukts par Seržu par godu Seržam Tankianam. Ļoti cienu šo mūziķi un viņa darbību. Teikšu godīgi - ne viss man pieliec, bet viss mani iepriecina un gribētos ticēt, ka mazais Seržs iepriecinās mani tikpat daudz kā vecais Tankians. Nu a otrais puikiņš būs Žils par godu ŽilamVernam. Man vēl joprojām ir apņemšanās izlasīt visas Verna "Extraordinary Journeys" grāmatas (kādas 70, ja nemaldos), jo viņš man ne reizi nav licis vilties - inteliģents, talantīgs, strādīgs rakstnieks, kurš ne tikai sarakstīja vertīgu literatūras pletoru, bet vēl piebāza to ar ambiciozu zinātni. Vislabākā, bez mazpazīstama Verna grāmata ir "Parīzē 20.gadsimtā" - liekas, viens no lieliskākajiem darbiem, ko esmu lasījusi (un esmu lasījusi daudz). Turklāt, atšķirībā no Serža, man pavisam noteikti nekad nenāksies nožēlot, kam par godu es esmu viņu nosaukusi. Seržs Tankians var sanarkoties, sākt šaut uz Lībiešiem vai filmēties pronofilmās, bet Verns jau (ai, ai!) ir beigts, un neko tur nemainīs. Lai gan atzīšos, Verna biogrāfiju nepārzinu, tā kā var izrādīties, ka otro puiku pielīdzinu prātu izkūkojušam dzērājam. Drošības labad, laikam, biogrāfiju arī nemeklēšu. Bet, ja nu kas, teikšu mazajam Žilam, ka nosaucu viņu par godu māsai (angliešu valodā Žils ir Jules (Džūls) kā meine kleine schwester savulaik sevi dēvēja). Mīlēs par to viņš mani mazāk, bet vismaz man būs sirdsmiers.

Bet par dāmām, kuras es varētu rādīt, man tik lielas skaidrības nav. It kā gribas nosaukt par Zabavu (no krievu valodas laikam jau vislabāk tulkojas kā "izklaidīte"), jo šāds vārds bija daudzām jauku multeņu princesēm. Tomēr es skuķim līdz psihoterapeitam sarežģīšu dzīvi. Vēl man gribētos Andromeda - pirmkārt, par godu visvisvisskaistākai mītu varonei; otrkārt, galaktika. Dzīvi tas sarežģītu mazāk nekā Zabava, bet gluži iemesls mani nenīst tas nav. Nu un pēdējais mans jaunkundzes vārda variants ir Olimpiāde. Paga, paga smieties! Olimpiāde it pilnīgi eksistējošs krievu vārds (man ir attāla radiniece tante Ļima, tā visu mūžu viņu saucu, bet viņas pilnais vārds ir Olimpiāde, un krieviem vieglatlēte arī ir Olimpiāde vārdā. Parakņātos, atrastu vēl piemērus). Iemesls vienkāršs - par godu olimpiskajām spēlēm, kas savieno vienā kopīgā draudzīgā cīņā visu pasauli, kad uzvaru gūst nevis lejot asinis, bet godīgā cīņā (es jau zinu, ka mūsdienu pasaule ir visu sabojājusi, bet man vēl rozā brilles ir, tā kā ļoti daudz romantisma saskatu olimpiskajās spēlēs). Bet pat Olimpiāde nav tik ļoti akmenī kalta kā Seržs un Žils.

Nu un ķirsītim, lūk jums video, kā pareizi iedot vārdu savam bērnam (lieliski jo lieliski padomi, lai gan latviešu valodā varbūt ne tik aktuāli). Lai veiksmīgi nobeigtu šo etīdi, vēl piebildīšu, ka nevajadzētu skatīties uz tādiem kā es, kas vēl projektā neesošajiem bērniem dod vārdus, ar pārbiedētām actiņām. Tas nav ne bioloģiskais pulkstenis, ne hormoni, bet vienkārši ļoti skaidrs skats varbūt pat diezgan tālā nākotnē. Stulbi dzīvot tikai šodienai un nedomāt par to, kas būs rīt.

F1 sezona sākas 27.martā, un paliek grūti, oi, ku’ grūti, sevi izklaidēt. Tāpēc atgriezīšos pie tā, kas pasaulē nav īpaši aktuāls, t.i. Eirovīzijas. Turklāt brīvdienas būs Eirodziesmas fināls, un, kamēr visas 10 dziesmas ir vēl sarakstā, man nevar aizliegt tās izbakstīt (Izaicinājuma kārtu neskaitu – ja caurkrita vienreiz, caurkritīs arī nākamreiz). 

( Nu tad par katru pa rindiņai: )

 Ar parējiem argumentiem par Eirovīziju un maniem pieticīgām velmēm Latvijas dalībniekam, lūdzu, iepazīties šeit un šiten arī. Negribas vairāk atkārtoties.

Beigās vēl piebildīte tiem, kas lamājas, ka Eirovīzija ir naudas izšķērdība un vispār stulbs pasākums, izmantojot brāļu Grīnu filosofiju. Neiedziļinoties sīkumos, pataisīt pasauli “labāku”, lai ko tas ari nozīmētu, var divos veidos: “decrease suck” un “increase awesome”. Eiroviīija, Ziņkārības rovera sūtīšana uz Marsu, Dziesmu svētki un uguņošana 18.novembrī pieder pie kategorijas “increase awesome”. Un lielākoties “increase awesome” prasa lielus finansiālus ieguldījumus. Protams, ka pasauli var pataisīt “labāku” tikai pielietojot “decrease suck” (kas būtu finanšu izmantošana, lai pabarotu nabadzīgos, salabotu ceļus, uzlabotu medicīnas aprūpi utml.), bet tad jūsu pelēkā dzīvīte būtu daudz, daudz pelēkāka (piemēres: ja hokeja spēle abās komandās visi komandas dalībnieki spēlētu tikai aizsardzībā, tad nevienu šaibu neiesistu un neviens nezaudētu, bet vai jums būtu interesanti skatīties šādu spēli, kur abas komandas pāri stundu tup tikai pie saviem vārtiem? Un kāda jēga butu no šīs spēles? Tādēļ, lai “increase awesome” spēlei jāvelta daži dalībnieki uzbrukumam, kas pataisa aizsardzību vājāku, bet pašu spēli daudz interesantāku). Līdz ar to, lai “increase awesome”, tādai izšķērdībai kā Eirovīzija jāpastāv. Visas šīs idejas nostreļītas no  Henka Grīna video, par kuru noteikti kaut kad, kaut kad…

Godīgi, ja bijusī klasesbiedrene nepadalītos, ka viņas māte bija klāt šaušanas skartajā seansā, tā kā es atrodos ārpus Latvijas un mans vienīgais avots ir internets, laikam nemaz neticētu tādai situācijai Citadelē, tik ļoti tā ir absurda.

Pieņemsim, ka vainīgajam tiešām ir pārliecība, ka jānēsā ierocis un ka ieroču atļauju likumi ir par skarbu, un pieņemsim, ka "atbilstošu" argumnetu dēļ viņam ierocis arī bija līdzi uz kino. Bet es gribētu zināt, cik ļoti mentāli nestabilam cilvēkam jābūt, lai pat ar šādām pārliecībām šautu uz cilvēku popkorna konflikta dēļ. Uz to man ir divi varianti - vai nu policija kaut ko ļoti, ļoti slēpj (lai tā arī būtu, man nekas nav pret nerakņāties citu netīrā veļā) vai nu tas ir sūdīgi iestudēts teātris.

Teātra variants, protams, ir totāls marazmsno manas puses. Lai mazliet pašķaidītu politikāņu nedarbu un skarbo dzīvesstāstu ziņas izdomā šādu pasaciņu, kur viss ļoti ticami aculieciniekiem arī notiek. Ir skaļa ziņa, par ko tautai diskutēt. Citadelei samaksā, aktieriem samaksā, policijai un medijiem samaksā. Šitāda "popkorna koflikta" atruna smird pēc slinkiem mārketingistiem. Un visa beigās Tele2 atklāj, ka tā ir reklāmas kampaņa jaunajam tarifam "Lode". It kā jau būtu labi, ja tā būtu taisnība, jo tad nebūtu cietušo. Bet tā ir tikai mana bagātā fantāzija. Tāpēc izsaku dziļu līdzjūtību upura tuviniekiem.

Kā gan citādi, šitādai ziņai jau pienākas, sākas penteres no sadaļas "Kas notiek valstī?!?" Citadele kļust par elles muti, Melnais Gulbis trakajiem kā pilnmēness vilkačiem, latviešu kino skatītāji vienaldzīgi nelgas, un ieročglabāšanas likumi ir bez spēka. Nē, šoreiz tā nav kļūda sistēmā. Tā ir vienkārša anomālija tai pašā depresīvi krīzes apsēstajā valstī. Ne kinoteātris, ne filma, ne skatītāji, ne popkorns kā tāds un kur nu vēl valsts pie tā nav vainīga. Vienkārši ļoti neveiksmīga apstākļu sakritība, ka cilvēkam ar nopietnām saprāta problēmām bija ierocis. Nav tas iemesls naktis negulēt un vairs nekad, nekad kino nepirkt popkornu.

Nekas nav mainījies. Tikai palicis par vienu cilvēku mazāk.

Spekulācijas par jauno milzi Saules sistēmā Tihi mani atkal raisīja uz apokalipses domām, bet es neanalizēšu iespējamo Nibiru/Nemesis scenāriju, man tam vienkārši trūkst zināšanu. Šobrīd es atgriezīšos pie ļoti fantastiska iznīcības scenārija – citplanētiešu iebrukums.

Man ir tikai viens secinājums par šo tēmu – mēs neapokalipsēsim no citplanētiešu iebrukuma. Šis secinājums ir balstīts uz pieņēmuma, ka ārpasaules dzīvības formas, lai kur tās arī pastāvētu, ir vispārīgi pieņemtas dzīvības formas, t.i., pakļaujas mums zināmiem fizikas un bioloģijas likumiem. Otrais pieņēmums ir, ka, ja tās ir mums pazīstamas dzīvības formas, tās ir izgājušas līdzīgu evolūcijas procesu kā cilvēce. Līdz ar to astronomijas un kosmisko ceļojumu nozarē viņiem ir līdzīgi mērķi kā cilvēcei. Moderna astronomija ir pierādījusi, ka ja inteliģentas dzīvības kaut kur arī pastāv, tad tas nav Saules sistēmā. Literatūra mums piedāvā daudz vielas fantazijai par Marsiešu iebrukumiem, Venēras apdzīvotību un ko tik vēl ne. Un ja šis pasaules tik tiešām būtu apdzīvotas, varbūt būtu arī, ko baidīties. Taču šobrīd aizsūtītie roveri, pavadoņi un landeri nevar atrast pat mikrobus, kur nu vēl civilizāciju. Tatad, ja citplanetieši kaut kur arī ir, tad tas ir salīdzīnoši tālu. Un ja tā ārpasaules civilizācija ir tiktāl vairāk attīstīta par mums, ka spēj ceļot starpzvaigžņu telpā ar cienījamu ātrumu, pilnīgi iespējams viņi mūs pamanīs un apciemos (neviens no no man zināmiem spekulatīviem nākotnes kosmosa apceļosānas veidiem nesola necik īzī raid).

Nu tad – arpasaules civilizācija no kādas Oriona Omegas sistāmas (pilnīgi nepamatoti izvēlēta zvaigzne) atkuļas līdz šmarīgai Saulītei, lai iznīcinātu dzīvību uz Zemes?!? Muļķības! Ja viņi arī šitādu ceļu veiks, tad tikai zinātniskos nolūkos, tā paša iemesla dēļ, kāpēc mūsu astronomi blenž debestiņā, meklējot eksoplanētas. Bet ja viņu pasaule ies bojā un viņi ieradīsies pie mums meklēt glābiņu, viņi to nepanāks ar iznīcību. Kādēļ lai viņi to darītu? Viņiem varētu būt “karotāju” kultūra, bet kosmos jau nav džungļi, šeit neizdzīvo stiprākais, bet saprātīgākais. Iznīcinot Zemi viņi iznīcinātu savu glabinu, kamdēļ šaut sev pierē? Vienīgais, ja nu Zemieši sabaidītos un sāktu šaut pirmie, tad gan varētu izvērsties apokalispīte. Bet man liekas, ka visi pasaules astronomi nostātos priekšā iznīcinātājiem, lai to novērstu. Protams, ir tādi īikumi, ka citplanētieši netīšām ievedīs mums kādu epidēmiju, bet gan jau viņi labprātīgi šo putru sastrēbs. Vēl varētu būt, ka Zeme sadalītos par- un pret-citplanētiešu nometnēs, sāktos pilsonu atomkarš un mēs paši sevi iznīcinātu. Bet tas noteiki nebūs “citplanētiešu iebrukums”, kas ūus nolems aizmirstībai.

Tā lūk - loģika saka, ka izmiršana no citplanētiešiem, lai kur tie arī būtu, mums nedraud.

Atgriežoties pie Tihes – es tās eksistencei neticu. Vismaz neviena autoritāte nav sniegusi necik vēra ņemamus spriedelejumus, lai es kaut apdomātu to “ticēšanu”. Lai gan Erisam arī cilvēki nelabprāt ticēja, bet tagad viņam ir stringra pozīcija pie mūsu debesīm. Laiks rādīs.

( MY PRESENT WISH-LIST (MAKE ME HAPPY) )



Uz šitām pārdomām mani ievirzīja kāds cibiņš, neatceros kas, lamājoties, ka ap Ziemassvētkiem tā dāvanu dāvināšanas padarīšana katram garāmgājējam ir debīla, jo dāvina visādas figņas, un vienīgie, kas no tā iegūst, ir višadu figņu ražotāji (atsaucies, samārieti!). Māmiņa man uzdāvināja krēmus-šmēmus, kuru man mājās tāpat pilnas kurpju kastes, bet es tur pati vainīga. Kāpēc mēs viens otram tā sarežģījam dzīvi? Paprasi cilvēkam, ko uzdāvināt dzimšanas dienā, šis pati-labestība-pieticība teiks: galvenais, ka pats atnāks. Stulbānisms konkrēts, tāpat taču kaut kas jādāvina, ja vien nedzīvo zem tilta. Un ja es nemaz neplānoju, nu tas ir, nevaru atnākt, tad ko - galvenais, ka esemesku atsūtu?!?

Cilvēki mēs visi esam civilizēti, un ko tur tielēties - dāvanu dāvināšana ir smuckiņa tradīcija vēl no sentēviem (nu tur labas gribas izrādīšana, respect! un viss tas džezs). Man patīk dāvanas dāvināt, un vēl vairāk patīk tās saņemt. Varat visi vienā balsī teikt, ka nahren neko jums nevajag kā tikai bērnus pabarot un hipotekāro apmaksāt - tās visas ir muļķības. Katram kāds nieks un sūds ir, kas mājsaimniecību atvieglotu. Bet nu pienāk tie svētki, un visi brūk virsū - ko gribi, ko vajag, kā iepriecināt - un tu tikai skaties ar kucēna acīm, pārbijies, dusmīgs, gribi, lai visi liek mierā. Es arī apmulstu, man tā domāšana uz sitiena nepadodas, savelku greizu smaidiņu ar vārdiem: galvenais, ka atceries. Meli, ku' meli! Visi jūs melojat!

Sensenā bērnībā meine kleine schwester visām pieaicinātām uz dzimšanas dienu padruškām pieprasīja konkrētas dāvanas. Un dabūja arī, ko gribēja. Staigāja, lūk, sākmskolnieks laimīgs (man tā liekas, sen tas bija, pati kleine schwester ne sitama neatcerēsies, kur viņai līdz manai lieliskai atmiņai). Man liekas - un pareizi darīja. Visiem mums tā vajadzētu. Tāpēc, kad nu tie svētki galā un parādi vēl svilina pakaļu, es ar mierīgu sirdi un gandrīz tīru sirdsapziņu uzblenderēju sarakstu, ko es gribētu, lai man uzdāvinātu. Tas nebija nekāds žvig! un gatavs, es gandrīz mēnesi kuprojos, čutj-ļi ne projekts sanāca. Un es to interneta iekarinu nevis pie sienas pielieku, lai īzī akses visiem, angliešu valodā sarakstīts tā paša iemesla dēļ: paprasīs kāds latviski nerunājošais, ko es gribu, tā vietā, lai vilktu no kabatas samackātu papīrīti, es viņam iedodu linkiņu un viss - atmocījos, izvēlies, ko gribi mazais! Tas būs arī sava veida eksperiments, cik daudziem vispār tas ko līdzēs vai liks padomāt (nav jau tā, ka potenciālo dāvinātāju ir daudz, bet pietiekami, lai izzīstu no pirksta kādus secinājumus).

Manuprāt, katram jābūt gatavam, pārdomātam un GARAM dāvanu sarakstam. Nu jā, jā, ir jau man arī iztēle un saprašana, bet padomājiet, kādu pakalpojumu jūs sev uztaisītu. Publicē internetā, nepublicē - katra personīga darīšana. Katram ir savas dzīves sarežģītības robežas, manējā kaut kur zem flīzēm.Tāpēc daru, ko daru.
Lai jums jauks miegs šonakt un  lieliskas dāvanas no lieliskiem draugiem!

Es neiešu skaidrot, kas un kā, acis visiem ir, ziņas gan jau palasīsiet. Es tikai iemetu acis tvnet komentāros un lamāju sevi, nu ar kādu cerību es tos vispār sāku lasīt (sāku jau tāpēc, ka darba dienas pēdējās 15 minūtes bija kaut kā jānosit, a internets mums ierobežots un pīpēt arī vairs negribējās).

Pirmais - es jau saprotu, ka lielākai daļai pelēkās komentētāju masas ļižbi kaut ko ierakstīt, uzcepināt strīdu, uzspīdēt: lūdzu, lūdzu, neviens jums to neaizliedz, domas brīvība, par saviem vārdiem nevienam nav jāatbild, jo fig jūs kāds ar nikiem "phee", "tuf" un "kaka" atradīs. Bet jāatzīst, ka tas ko viņi pauž ir iespējams arī daudzu cilvēku patiess viedoklis. Ar tiem arī man gribētos pastrīdēties.

Piemēram viedoklis "tā Krievijai arī vajag". Nu pareizi, pareizi, Krievija - visas pasaules ļaunums - to ir pelnījusi, lai tā būtu. Kas par stratēģisku punktu izvēlēts: lidostas starptautisko lidojumu zāle. Tas nozīmē, ka cietušie būs tūristi - potenciāli daudz ārzemniku. Atļaušo spekulēt, ka pašu krievu tur ir minoritāte. Un kur, kur, bet nu Maskavā jau noteikti krievu ir minoritāte ar visiem iebraucējiem un jauktajām ģimenēm. Mans pieticīgais viedoklis - šāda vieta izvēlēta, lai iekostu pēc iespējas vairāk nācijām, ne tikai Krievijai. Bet par pašu Krievijas sodīšanu runājot - manai loģikai neatbilst tas, ka jāsodā prastās proletariātiešu masas, lai atriebtos vadības elitei. Putinam pasaka par sprādzienu, viņš izsvītro no laika plānotāja sporta zāles apmeklējumu, aiziet uz ārkārtes sēdi, kur visi parausta plecus, pasaka pāris skaistus solījumus televīzijā un iet mājās, paīd sievai par grūto dienu, apēd boršču un sušī, paspēlējas ar savu labradoru un iet gulēt. Tur pretī citā Maskavas nostūrī hruščovkā sēž Vera Nikitična, dzer baldriānus un nervozi mēģina sazvanīt savu Ļenočku, kurai ar vīru bija plānots izlidot no Domodedovo šodien. Sliktākajā gadījumā viņa saņems "kompensāciju" pat ne savas pensijas apmērā. Tad nu gan aizvietojums bērnam!

Nākamais viedoklis no sērijas "iznīcināt to Kaukāzu ar visiem tās separātistiem" rada velmi nu ļoti kādu piekaut. Mani mīļie, nu kur mēs esam tik radikāli audzināti! Kaukāza ir kolorīts, kultūras bagāts apgabals ar tādiem pašiem prastiem mirstīgajiem, kuriem tas vien rūp, ka nopirkt bērniņam jaunus zābaciņus un sakrāt atvaļinājumam uz Turciju. Teroristi - tas ir bezizejas un smadzeņu skalošanas rezultāts. Mums visiem ir smadzenes izskalotas un saprogramētas pēc vajadzības. Tā nav cilvēku vaina, bet gan "programmētāju". Programmētājus arī vajadzētu iznīcināt, lai gan es kā pacifists izvēlētos kādu mierīgāku izrēķināšanās veidu - nu tur lobotomiju un lai atlikušo mūžu grūž ratiņus lieveikalā (cik patiesībā labi, ka es neesmu pie varas, ne?).

Izstiepos te pagari, bet nu pēdējais "tvaju matj" viedoklis: ka visi tie muslmaņi ir radikāļi un teroristi. Noteikti pensijas laikā veltīšu šai tēmai eseju. Bet pāris teikumos - islāms ir miera reliģija, to vienkārši nepareizi interpretē. Tāpat bija ar kristietību - solīja laimīti paradīzē, ja mirst krusta karos. Atšķirība vien tāda, ka mūsdienās radikāla kristietība nav tik izplatīta, ka radikāls islāms. Varbūt tas tāpēc, ka kristietība ir "pāraugusi" to posmu, tiesa, islāms ir salīdzinoši jauna reliģija. Līdz ar to nevar pārmest, ka redz musulmaņi ir neattīstīti, nevar no sešgadīga bērna prasīt dzīvei svarīgu lēmumu pieņemšanu, kas būtu jāuzņemas pieaugušajam (dažkārt pat divdesmitgadīgam to nevajag prasīt). Evolūcijai jāiziet savu gaitu, kristietībai to bija ļauts iziet. Kā nekā mēs visi esam Dieva bērni (nu vai da jebkādas radības pēc ateistu skaidrojuma).

Laikam pienācis laiks noapaļoties - nebrīnīšos, ja starp cietušajiem būs arī kāds ar čečenu vai dagestāniešu asinīm. Ar to neviens nekad nerēķinās un to neviens arī nekad nepaziņos. Diemžēl uzbrukums bija un paliks pret divgalvaino ērgli, lai gan tam no tā ne sāp, ne žēl. Lai tad ir miers visu cietušo un bojāgājušo dvēselēs. Un lai tas viss kādreiz beigtos.

Tātad šonedēļ manā mazajā pelēkajā pasaulē bij' tāds perepolohs sakarā ar to, ka, vai dieniņās, iebāzta tika 13tā horoskopa zīme, kā rezultātā mainās visu pārējo horoskopradību datumi, un, ai, ai, daudziem jo daudziem mainās viņu horoskopa zīmē. Protams, ka patiesībā nekas nemainās, viss ir čiki puki, un detaļas šitai viralizējušai ziņai gūgle spļauj sejā, ja kāds ir vēl neinformēts. Es tikai izklāstīšu, kāpēc man - racionālam, zinātniskam mazajai neveždai - tas laupīja uz vienu naksniņu miegu.

Redz, es pēc tā tropiskā horoskopčika esmu auns. Nu esmu i esmu, ne mani tas īpaši krata, pēc aprakstiem es aunam ne velna neatbilstu, un liekas pēdējo reizi rotaslietiņu ar aunu pirku kādos 12 gados. Ja es arī lasu horoskopus, tad visus 12, lai salīdzinātu, kam tad lielāka žopa paredzēta. Man personīgi nekad nekas nav piepildījies, es jau kā astronomijas entuziasts astrologos neklausos. Bet man patika apziņa, ka esmu auns - man to vecāki deldēja, man visa tuvā famīlija ragaini lopi, un likās, ka pasaulē ir harmonija. Auns tāds smuki poētiska kaza, kā nekā: daiļiem apaļiem ragiem, stipru organismu, spēcīgu balstiņu, skrien ar pieri klintī un ganās kaut kur kalnos. Un tagadiņ, pēc tā vēdiskā horoskopa ar 13 zīmēm šeku-reku esmu zivs! Spasibočki, zemīte-māte, par svārstībām, kas saļodzīja tavu asi un no sarkanās gaļas es topu par šproti. Nē, nē, nepadomājiet, man nav nekas pret cilvēkiem, kas dzimuši, kā zivis (ak jūs nabadziņi). Bet auns, ziniet, tāda seksīgāka zīme tomēr ir, nu piekrītiet. Man labpatiktos, ka cilvēki, kuri šitai murai tic, tomēr redzētu mani kā stūrgalvīgu aunapieri, nevis glumu siļķi. Tā kā Orkuss ar to vēdisko horoskopu!

Vēl viens spilgts piemērs - ķīniešu zodiaka zīmes. Atzīšos, man nav ne jausmas, pēc kādas sistēmas tas sastādīts, bet ja nu tur mainītos zemes magnētiskie poli, vai Eirāzija sašķeltos divos kontinetos, vai mainītos zemes orbītas leņķis, vai notiktu da jebkas, kas tās zīmes manītu, un es no pūķa gadā dzimušās pārvērstos par trusi vai čūsku, es būtu pat ļoti neapmierināta ar kosmiskajiem spēkiem! Man ļoti patīk mītiskie zverugas, un pūķi it īpaši, tie man ir visur - sākot no zīmējumiem uz sienām, dzeju, beidzot ar potenciālo tetovējumu. Un tāpēc man ir īpašs prieciņš, ka es pūķa gadā dzimu, tā teikt, ķinīzeru acīs vismaz devuška ar jēgu apsēsta ar visādiem mošķiem. Da i tik jauks dzīvnieks kā nekā, nu kas tur mītisks čūskā, kas pat Latvijas mežos rāpo, un jebkurā citā dzīvniekā, kas tur pieminēts (12 zīmes, nu kurām tik viens pūķis, un pārējie pārstāvēti Rīgas Zoo!).

Laiks noapaļoties - tātad neviens tiem horoskopiem netic, bet visi zin kādās zīmēs dzimuši. Tā ir maza daļiņa no identitātes, lai gan visdrīzāk arī neko nenozīmē. Pat šai nenozīmīgai dentitātes daļiņai nav viegli atmest ar roku. Cilvēki lasa kāda tad ir konkrēta horoskopa zīme pēc rakstura, un tic, ka lūk tādi viņi ir, jo apraksti mēdz būt uztaisīti glaimojoši un interesanti, kamēr patiesībā cilvēks ir pelēka vienmuļība. Piemēram, Auniem acīmredzot patīk būt pirmiem. Un jā, jā, teiks Auni, patīk, patīk. Tas nekas, ka Auns nevelna nedarīs, lai būtu pirmais. Horoskopā teikts, ka patīk, ar to arī pietiek. Lai cik cilvēki arī nezvērētos, ka neko viņiem tie horoskopi nenozīme, un ņirgtu par tiem, kas uztetovējuši sev savas horoskopa zīmes, tas viss ir augstprātība. Patiesība katram tā zīme, kurā dzimis, ir kādā, kaut vai slimā veidā tuva, un to tik viegli viss mainīt negribētos.

Jūsu stūrgalvīgais Auns un lidojošais Pūķis.

Šobrīd nodrillēšu savu laiku, lai pajandētu par spēli ne spēli KVNu. Nu manās aprindās esmu sev vienīgais pazīstamais cienītājs, galvenokārt tāpēc, ka spēle ir konkrēti krievvalodīga, neskatoties uz to, ka tajā ir iesaistījusies bezmaz vai visa Eiropa un droši vien arī amerikosu rusieši tur ņemās.
Tātad pati spēle - KVN (man uz Gaujas nav krievīgā klavīra uzzīmēta un minēt kur kāds burts atrodas, nu jēziņ, negribas) saīsinājums no Klub Veselih i Nahodčivih (jautro un atjautīgo klubs) šogad svinēs savu 50 gadi. Ar ko viss sākās tais laikos, kad mani vecāki vēl mācījās runāt, man nav ne jausmas. Pastāstīšu par spēli, kā to pazīstu visu savu mazo mūžu: spēle sadalīta vairākās līgas, no kurām prestižākā ir Augstākā līga, ko arī demonstrē pirmais kanāls un pakāpienu zem tās ir Premjerlīga. Katrā līgā sacenšās vairākas komanadas (ja nemaldos mazliet pāri divdesmit ir Augstākajā līgā). Sacensības notiek 1/8 finālos, 1/4 utt līdz galvenajam finālam. Katrā posmā piedalās pa 3-6 komandām, kur pēc žūrijas vērtējuma tiek noteikts uzvarētājs un pakāpjas uz nākamo spēli un tā līdz finālam, kur tiek noteikts sezonas čempions. Spēles standardformāts ir trīs konkursi: sveiciens (miniatūras, joki, izmainītas dziesmas, iestudējumi da jebkas), iesildīšanās (viena komanda uzdod jautājumu, uz kuru pārējām komandām jāizdomā atjautīga atbilde, bet ir arī citi formāti) un muzikālais mājas darbs (tā kā sveiciens, tikai vairāk mūzikas, bet bieži i neatšķirsi). Ja ir uzrauts noskaņojums standartformātam mēdz pievienot vēl kādukonkursiņu - STEM (studenčiskij teatr e-neatceroskas miniatur), kapteiņa konkursi (komandām, protams, ir kapteiņi), vienas dziesmas konkurss, visādi video konkursi un kaut kas noteikti, ko man vēl nav nācies redzēt. Nu tas tā vienkārši.

Man mazliet skmji, ka šai spēlei lemts pastāvēt tikai vienā valodā. Ir pat grūti paskaidrot kāpēc. Nu pirmkārt, jo KVN ir tā kā brends un fig tu šo brendu tā vienkārši citās valodās nepārvedīsi: latviski JAK neskan tikpat labi un angliski datorvīsruss kau kāds CFW. Otrkārt, un lai piedod man visi nacionālisti, krieviem ir viens no labākajiem humoriem (a par ko piedot? Nosauciet kaut vienu latviešu satīriķi, fig jums!). Treškārt, tradīcijas - tāpat kā dāvanu dāvināšana Jaunajā Gadā ne Ziemassvētkos, un nepāra puķu skaita dāvināšanu to nevienai citai tautai i nesaprast (par tām puķēm gan neesmu pārliecināta).

Patiesībā, laikam nav ko sūdzēties, tikai jāmeklē krievvalodīgi domu biedri. Lūk manā universitātē mēģina savākt komandu Liebritānijas līgai, es protams esmu garlaicīga un vispār praksē, da i ar tiem krievu aligarhu bērniem es varbūt tikai šauta ietu da jebko kopā darīt. Bet varbūt veltīšu pāris ierakstus manai mīlas lirikai, ai ne, prozai šai spēlei. Galvenokārt tāpēc, ka man neviena, ar ko to apspriest. Arī tāpēc, ka tā ir ļoti draudzīga spēle.

Starp citu, Latvijā arī ir aktīvas komandas. Ir arī Rīgas līga. Sōgad atvērtajā kausā Baltijas izlase vinnēja (man gan liekas, ka nepelnīti, Moldova bija galvas tiesu augstāka, spriediet paši: Baltija - http://www.youtube.com/watch?v=9ec1PhH-VUg&feature=related Moldova - http://www.youtube.com/watch?v=Q_EhEm9hzeU&feature=related).

Par Rīgas Gotiem runājot: uzskatīta par perspektīvu latviešu komandu (nu kā latviešu, Latvijā audzinātu). Neesmu baigais fanāts,šis ir labākais ko tutruba var piedāvāt http://www.youtube.com/watch?v=dRhHcVAmBJI&feature=related

Šodienai laikam pietiks.