Pilota memuāri.

kādai vajadzēja būt medicīnai.

kādai vajadzēja būt medicīnai.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nelielam ieskatam iemetīšu to domrakstiņu, ko Sensejs toreiz, sākoties mūsu korespondencei, atsūtīja. Ja spiedīsiet tālāk, paši būsiet vainīgi - oriģināli tās ir 11 lapas Word teksta formātā, bet temats, domājams, būs vairāk nekā interesants un lasīšana - tā vērta. Tā teikt: Tā deva vaļā vecā raudze. Latiņa uzlikta augstu.

MANAS PĀRDOMAS PAR KĀDU MANAS (UN ARĪ JŪSU) DZĪVES ĻOTI BŪTISKU SASTĀVDAĻU.

Gribu iesākt ar citātu no kāda autora sacerējuma manā brīvā tulkojumā un pārstāstā:
„Reiz kādā pilsētā dzīvoja tautā pazīstams, ļoti cienījams un ļoti ļoti gudrs siņjors Kremonīni, universitātes profesors. Tai pašā pilsētā dzīvoja arī nabadzīgs, bet ļoti zinātkārs jauneklis Galileo. Šis jauneklis pacietīgi no stikla bija izslīpējis lēcas un uzbūvējis teleskopu. Pavērsis savu jauno instrumentu pret Mēnesi, viņš uz tā ieraudzīja kalnus. Sajūsmināts viņš aizskrēja pie siņjora Kremonīni:
- Siņjor profesor, uz Mēness ir kalni!
- Jaunais cilvēk, uz Mēness nav nekādu kalnu!
- Bet es tos redzēju savā teleskopā! Atnāciet un paskatieties pats!
- Jaunais cilvēk, es pavisam noteikti zinu, ka uz Mēness nav un nevar būt nekādu kalnu! Ja arī es paskatītos tajā jūsu caurulē un kaut ko ieraudzītu, tas noteikti būtu jūsu izdomāts, lai mani izmuļķotu!”

Šodien diez vai kāds ko zinās par Padujas universitātes profesoru Čezāri Kremonīni, toties par Galileo būs dzirdējuši gana daudzi. Pie šī citāta mums vēl nāksies atgriesties.

Runa būs par mūsu dzīves nozari, ar kuru mēs gandrīz visi sastopamies jau savas dzīves pirmajās sekundēs, bet daļa no mums arī pēdējās. Tā neatņemami pavada visu mūsu dzīvi, citam vairāk, citam mazāk. Tā ir veselības aizsardzība, jeb vienā vārdā – medicīna. Uz šīm pārdomām mani pamudināja nepārtrauktās vaimanas un gaušanās par šīs nozares problēmām, tās atbilstību savai misijai mūsu valstī, kā arī par solītajām „reformām”, kuras nesīšot radikālus uzlabojumus. Neesmu diplomēts mediķis, tādēļ man nav ne morālu, ne juridisku tiesību kaut ko rekomendēt šai nozarei, - vienīgi izklāstīt uz faktiem bāzētas pārdomas, ierosināt šādas pārdomas citiem, kā arī norādīt uz papildus informācijas ieguves avotiem.

Daži vārdi par manu necilo personību. Esmu pensionēts elektronikas inženieris. Savu darbmūžu sāku VEF’ā pie lampiņu radio konveijera. Tad strādāju konstruktoru biroja nodaļā, kurā tapa savulaik populārie tranzistoru aparāti „Gauja”, „Selga”, „Banga”, „Orbīta”, arī slavenā „Spīdola”. Vakarniekos ieguvu Rīgas Politehniskā institūta inženiera diplomu. Kādu laiku vēlāk man izdevās reālizēt kādu senu sapni – tikt pie elektronisko ērģeļu konstruēšanas. Manu „Prelūdiju” Rīgas mūzikas instrumentu fabrika ražoja kādus 17 gadus un tā bija bijušās Padomijas vienīgais tāda tipa instruments; ar to ir izaugušas jau vairākas ērģelnieku paaudzes.
Jūs jautāsiet, kāds gan tam sakars ar medicīnu? Tai mani neatgriezeniski pievērsa mans vidusskolas laika klasesbiedrs, viens no galvenākajiem Latvijas anestezioloģijas nozares pamatlicējiem Dr. Georgs Andrejevs, tagad politiķis un diplomāts. 50. gadu beigās, sākot strādāt pie zinātņu kandidāta disertācijas, viņš lūdza izgatavot dažas primitīvas palīgierīces, lai atvieglotu darbu pie eksperimentiem, kā arī operāciju zālē. Tā laika necilajā pieejamās aparatūras klāstā tās izrādījas ļoti efektīvas un izraisīja sevišķu sajūsmu operāciju zāles komandā. Jutu gandarījumu par paveikto un turpinājam sadarbību. Tas bija ļoti interesanti. Iemācījos daudz jauna. Radās papildu interese.

Krietnu laiku vēlāk, mums ar dzīvesbiedri radās problēma – akūta osteohondroze. Poliklīnikas ārstu zāles un smēres deva minimālu rezultātu. No kāda paziņas uzzinājām, ka pie Māras dīķa (Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā) dakteru grupa ārstē šāda veida slimniekus ar pilnīgi jaunu metodi. Slimo pieņemšana skaitījās kā brīvprātīgo piesaiste eksperimentiem. Jaunā metode saucās – osteorefleksoterāpija, un tā izrādījās fantastiska! Jau pēc dažiem seansiem izzuda mokošās sajūtas, jutāmies atkal kā normāli cilvēki. Metodes būtība gauži vienkārša – ar parastās šļirces palīdzību tiek iedurts pacienta kaulā (nav sāpīgāk par parasto injekciju!) un ievadīts tajā daži kubikcentimetri parastā fizioloģiskā šķīduma (0,9% HCl). Radītais kairinājums ierosina organisma pretreakciju un tas lieliski tiek galā ar slimību. Pacientu parasti bija krietni daudz, bet arī pieņemšanas temps bija iespaidīgs.
Reiz, gaidot savu rindu, noklausījos vairāku mediķu sarunu, kurā viņi absolūti neprofesionālā līmenī apsprieda speciālas formas magnētisku impulsu ģenerēšanas problēmas. Tas taču bija mans lauciņš! Piedāvāju savu palīdzību, kura tūdaļ tika pieņemta. Tā sākās mana sadarbība un arī draudzība ar osteorefleksoterapijas pamatlicējiem doktoriem Georgu Jankovski un Andri Mertenu (lai vieglas smiltis šim brīnišķigajam cilvēkam!). Tiku sabūvējis desmitiem ierīču un aparātiņu viņu komandai. Caur viņiem iepazinos arī ar virkni citu dakteru, piem. bijušo Traumu institūta galveno ārstu (arī diemžēl jau nelaiķi) Artūru Blauu un Magnetoelektroterapijas laboratorijas vadītāju Dr. Imantu Detlavu, (kurš joprojām ir ierindā un ar kuru turpinu sadarbību).
Pie manis sāka nākt gluži sveši dakteri pēc tehniskās palīdzības, aicināja uz slimnīcām remontēt dažādu aparatūru, lai gan šim nolūkam pastāvēja speciāla iestāde. Biju kļuvis par autoritāti, tādu kā nozares ekspertu.
Rūpnīca „Alfa” kādu laiku sērijā ražoja mūsu autoru grupas izstrādāto magnetoterāpijas aparātiņu „Alfa-Pulsars”, ar manu elektrisko shēmu, lūzumu un traumu ātrākai sadziedēšanai.
Vēl viena epizode. Man piemetās nejauka kaite – rokas sāp tā, ka naktī nevar gulēt, pirkstus nevar salocīt vairāk par 900. Jankovskis aizbraucis ilgstošā komandējumā, bet Mertens atvaļinājumā kalnos slēpot. Kāds pazīstams ķirurgs uzstāda diagnozi – karpālā kanāla sindroms. „Šito kaiti bez operācijas nekādi nav iespējams izārstēt, pie tam operācija diezgan sarežģīta un rehabilitācija ilgstoša!”
Mani caur pazīšanos paņem Traumās, spricē zāles, taisa procedūras, nedēļas trīs.
Nedaudz varu kustināt pirkstus, nedaudz mazāk sāp. Atgriežas Mertens, otrā dienā esmu pie viņa. Pa diviem dūrieniem katrā pirkstā abpus nagam, čik, čik, nedaudz sāpīgi. Vakarā mani pirksti pilnīgi lokani, nekādu sāpju! Palikušas tikai atmiņas kā nelabs murgs. Ja būtu atļāvis operēt?...
Atceros lauku tantukus ar nedabīgi deformētām kājām, pārvietojoties ar kruķiem vai „buciņu”, meitenītes – vingrošanas rekordistes, kas kļuvušas par invalīdēm vēl pirms 20 gadu sasniegšanas, vēl un vēl..., bet diezgan stalti staigājošas uz savām kājām pēc dažu mēnešu terāpijas! Dr.Mertens prata arī apvienot dūrienu kaulā caur atbilstošo ķīniešu akupunktūras punktu. Viņš ar panākumiem tādi ārstēja arī astmu, dažādas alerģijas, pat alkoholismu un daudz daudz ko citu.
Te nu nobriest pirmais pārdomu jautājums – kādēļ šodien šo metodi, kura radīta Latvijā, par kuru ticis rīkots milzums semināru un kursu, par kuru sarakstītas vairākas grāmatas, kuru joprojām ar panākumiem lieto daži privātprakses dakteri no bijušās komandas, nelieto katrs ģimenes ārsts, katra medicīnas iestāde? Vai to māca mūsu Medicīnas universitātē? Kaut kā nav dzirdēts. Katrs pats var meklēt atbildi. Es domāju – tādēļ, ka šī metode ir pārāk lēta, tā prasa tikai šļirci, sterīlo sālsūdeni ampulās un, protams, zināšanu, kur un kā durt.

Vēl par adatu duršanu. Man ir nācies kontaktēt ar vairākiem akupunktūras speciālistiem, gan novērojot viņu darbu, gan arī izbaudot to uz sevi. Fantastika! Dažādas kaites, kurām nav līdzējis riekšavām zāļu, pāriet pēc dažiem seansiem.
Šī metode prasa tikai gudru speciālistu un komplektu adatu. Austrumnieki lieto arī zāles, bet ne sintētiskās, tikai dabas vielas – tējas, tinktūras, uzlējumus, kas nav svešas dzīvam organismam. Pati pieeja ārstniecībai ir kardināli atšķirīga; rietumnieki ārstē slimību vai slimo orgānu, austrumnieki ārstē organismu kopumā. Metode, pārbaudīta gadu tūkstošos, nez kāpēc nav ieguvusi sevišķu populāritāti mūsu sabiedrībā. Kāpēc? Domājiet!

Daži vārdi par homeopātiju. Nospiedošais vairākums rietumnieciski orientēto mediķu to uzskata par nenopietnu māžošanos. Reiz kāds populārs doktors nicīgi komentēja: „Viņi izšķīdina aspirīna tableti Ķīšezerā un tad ar šo šķīdumu pa dažiem pilieniem dod slimniekam! Ha!” Principā jau viņa domu gaita bija pareiza, tikai, lai iegūtu šādas pakāpes atšķaidījumu (t.s. augsto potenču), nepieciešams milzum daudz darba, jo tas tiek darīts pakāpeniski, - šķīdumam jābūt pilnīgi un precīzi viendabīgam. Tieši augsto potenču atšķaidījumi esot tie iedarbīgākie. Un atkal man ir bijusi iespēja vērot, gan arī pārbaudīt uz sevi, kā strādā ārsts – homeopāts. Un atkal man ir bijis jābrīnās, ko gan cilvēce nav spējusi izdomāt!
Es homeopātiju saprotu šādi: tās nav zāles ikdienas, ķīmiskajā, izpratnē; ja šīs zāles un to koncentrācija ir pareizas, tās kalpo kā atslēga, kā pieejas kods, varētu pat teikt, ka tās ir organismam kā padoms grūtā brīdī, - ja tas ir pareizs, tas tiek pieņemts, ja nē – ignorēts, nenodarot nekāda ļaunuma. Tradicionālās homeopātiskās zāles ir diezgan dārgs prieks sava darbietilpīguma dēļ, taču cilvēce ir atklājusi, ka ar lieliem panākumiem tās var gatavot bez pašas vajadzīgās vielas, tās klātbūtni elektroniski ieprogramējot „nesošā” vidē, parasti dražejās – mazos cukura zirnīšos, kuros šī informācija saglabājas vairākas nedēļas vai ilgāk. Programēšanai parasti izmanto kompjūteram pieslēgtu nelielu ierīci un šī darbība ilgst dažas minūtes. Iedarbība ir tāda pati, kā aptiekas homeopātijai, tikai uzglabāšanas laiks nedaudz mazāks. Zinoša ārsta rokās – ļoti efektīva un pavisam ne dārga metode!

Tūliņ pēc „Dziesmotās revolūcijas” arī pie mums Latvijā atvērās vāks tai gigantiskajai miskastei, ko sauc par internetu. Ja tajā labi parakājas, starp atkritumiem var atrast arī nevienu vien īstu pērli. No interneta uzzināju par amerikāņu zinātnieku Rojalu Raifu (Royal Raymond Rife, 1888-1971), „frekvenču medicīnas” pamatlicēju, cilvēku, kura ieguldījumu medicīnas zinātnē viņa pētnieki salīdzina ar Paracelza, Koha, Pastēra u.c. dižgaru ieguldījumu. Raifs 30. gados uzbūvēja optisko mikroskopu, kurā varēja aplūkot dzīvus virusus! Kā zināms, mūsdienu elektronmikroskops dziļā vakuuma dēļ atļauj vērot tikai virusu līķīšus, čaulas. Zināms arī, ka mikroskops nerāda objektus, kuru izmēri ir mazāki par gaismas viļņa garumu. Raifs, izmantojot radiotehnikā pazīstamo heterodinēšanas principu, ņēma divus ultraviolētās gaismas avotus, kuru frekvenču starpība atrodas redzamās gaismas diapazonā. Attēli esot bijuši ļoti koši un skaidri. Tālāk viņš ņēma dažādu slimību izraisītāju paraudziņus un no frekvenču ģenerātora laida tiem cauri ļoti vāju maiņstrāvu, vērojot mikroskopā un pakāpeniski mainot tās frekvenci. Tā viņš atrada specifiskās rezonanses frekvences lielam skaitam patogēno mikrobu un virusu, pie kādām tie uzsprāga kā ziepju burbuļi. Tādējādi varēja, zinot slimības izraisītāju un tā rezonanses frekvences, ar pāris miliampēru strāvu no frekvenču ģenerātora, dažu sekunžu laikā pacientu atbrīvot no šī patogēna. Pirmie panākumi bija spīdoši! Gadsimta atklājums! Nost ar zālēm! Tas gauži nepatika farmācijas gigantiem. Pie Raifa aizsūtīja dažus „sliktos zēnus”. Sadauzīja mikroskopu, aizdedzināja laboratoriju, pašu smagi piekāva. Amerikas medicīnas virsvadība darīja visu, lai Raifu izdzēstu no tautas atmiņas. Angliski lasošiem interesentiem var ieteikt par visu to sīkāk: www.rense.com/rrr/rrr.html . Šai adresē ir diezgan labi aprakstīta arī Amerikas veselības aizsardzības sistēmas būtība, kurai internetā ir veltīts neizsakāmi daudz bezgala rūgtu vārdu.
Pie tā ir vērts piedomāt tuvāk. Mēģiniet iztēloties lielas valsts veselības aizsardzības sistēmu (tikpat labi tā varētu būt arī jebkuras citas nozīmīgas dzīves sfēras sistēma, piem. enerģētikas). Sauksim to vienkārši par sistēmu. Tajā ietilpst ārstniecības iestādes, slimnīcas, sanatorijas, personāla mācību iestādes, farmācijas firmas un aptieku tīkls, inventāra un ierīču ražotnes un izplatītāju tīkls, informācijas dienesti utt,utt. Sasniedzot kādu noteiktu kritisko apjomu (kopējā naudas masā) šāda sistēma kļūst pašatražojoša, sevi aizsargājoša utt. Tai pietiek gana līdzekļu iespaidot sabiedrisko domu savās interesēs – caur masu mēdijiem, caur skolu mācību programām, arī caur literātūru un mākslu. Caur saviem pārstāvjiem tā var virzīt pat valsts likumdošanu sev vēlāmā virzienā. Tā kā pieprasījums ir milzīgs (katrs grib būt vesels un dzīvot ilgi), tirgus ne ar ko nav ierobežots, sistēma var pilnībā diktēt savus noteikumus. Tā, peļņas uzturēšanas nolūkos var pat iniciēt zināmus slimību uzliesmojumus (internetā ir aprakstīti precedenti), lai ar skaļu reklāmu tos novērstu. Daudzi autori citē galveno sistēmas devīzi – izārstēts slimnieks ir ārstam zaudēts klients! Ciniski, bet diemžēl bezgala patiesi, sistēmas mērogā.
Galvenais sistēmas ienākumu avots – zāles. Cilvēks kopā ar mātes pienu ir iezīdis pārliecību – ja esi slims, vajadzīgas zāles. Angļu vārds medicine tā arī tulkojas – zāles. Zāļu pašizmaksa ir svēts firmas noslēpums. Cik prasa, tik arī maksā. Apmēram tā kopumā raksturojas Amerikas medicīna. Nesen internetā sākās satraukums ap it kā likumprojektu, kas aizliegšot visas augu valsts izcelsmes zāles un vitamīnus sintētisko labā. Bez komentāriem!
Katrām sintētiskajām zālēm ir savi blakus efekti. Tie var neparādīties uzreiz. Varbūt tikai nākamajās paaudzēs. Kļūdainas antibiotiku lietošanas rezultātā rodas jauni, pret zālēm noturīgi patogēnu celmi, kas prasa atkal jaunas, parasti dārgākas zāles... Sistēma ir kļuvusi par supersistēmu, tā lieliski iejutusies visā Rietumu pasaulē un virzās tālāk. Sistēma ir lieliski iedzīvojusies arī mūsu mazajā, mīļajā Latvijā! Zāles! Dodiet mums vairāk zāļu!
Savādas izjūtas izraisa zāļu reklāmās bieži piedāvātais –„ātri novērš slimības simptomus” (pazīmes); Kas gan notiks ar pašu slimību?!
Pasarg’ Dievs, negribu apvainot nevienu no mūsu lieliskajiem mediķiem, kuri bez cilvēka cienīgas algas (tās lielākā daļa nonāk citur; atmini, kur?) dara visu iespējamo un reizēm arī neiespējamo, cietēju labā, - sistēmas ietvaros. Viņi tāpat ir skrūvītes, molekulas sistēmā un reizē tās upuri. Viņi pašaizliedzīgi dara viņiem iemācīto darbu, reti kādam ienāk prātā, ka varētu būt arī citādi.

Zālēm, protams ir milzīga, nenovērtējama nozīme cilvēces vēsturē un noteikti vēl ilgi saglabāsies, bet tikai tai vajadzētu palikt saprāta robežās, kā vienai no medicīnas iespējām palīdzēt cietējam, nevis dominējošai un visaptverošai.
Zāļu sakarā šeit būs viena interesanta informācija pārdomām. Daudzi būs dzirdējuši par arī pie mums šur tur pielietoto ozonterāpiju. Tā ir laba un iedarbīga metode daudzām kaitēm. Ozona ieguves iekārtas nav no lētākajām, turklāt iegūtos šķīdumus jāizlieto dažu minūšu laikā. Izrādās, ka praktiski tādu pašu efektu un vēl daudz iespaidīgāku var iegūt ar jau vairāk kā 100 gadu plaši pazīstamu un pielietotu vielu, kuras īpašības ir nepelnīti nenovērtētas – tas ir ūdeņraža peroksīds jeb pārskābe. Virkne zinātnieku un praktizējošu mediķu ar to ir veikuši plašus pētījumus un ar panākumiem pielieto ārstniecībā. Šī viela ir spēcīgs netoksisks antibiotiķis un biostimulātors, ar ļoti plašu iedarbības spektru, pie tam neizraisa pieradumu ne patogēnos, ne pacientā. Tās sadalīšanās produkti ir tikai tīrs ūdens un tīrs skābeklis. Jautāsiet, kādēļ tad to plaši nelieto smagu slimību ārstēšanā? Padomājiet paši, kurš gan nopietni skatīsies uz zālēm, kuras maksā santīmus! Peroksīdam ir arī lielisks iespaids uz augiem, tas atbrīvo no kaitēkļiem un stimulē augšanu. Pamēģiniet uz istabas puķēm un ģimenes dārziņā! Varbūt ir vērts ieinteresēties arī lauksaimniekiem? Šī viela varētu būt interesanta gan augkopībā, gan veterinārijā, jo tā ir efektīva un neatstāj kaitīgu iespaidu uz galaproduktu. Par šiem jautājumiem daudz var uzzināt
http://educate-yourself.org/cancer/benefitsofhydrogenperozide17jul03.shtml . Caur internetu var pasūtīt divu zinātnieku, kuri daudzus gadus strādājuši ar ūdeņraža peroksīdu, ļoti vērtīgas grāmatiņas: „Hydrogen Peroxide: Medical Miracle” by William Campbell un „The Unmedical Miracle Oxygen” by Elizabeth Baker.

Dažus vārdus par internetā atrastu, manuprāt nozīmīgu personību medicīnas vēsturē – amerikāņu ārstu un zinātnieku, R.Raifa ideju turpinātāju Dr.Robertu Beku (Robert (Bob) Beck, 1925–2002). Par viņu internetā diezgan daudz informācijas. Pie viņa atstātā mantojuma nozīmīgākās daļas var pieskaitīt viņa atklāto asins elektrifikācijas metodi. Tās būtība – asins plūsmai relatīvi ilgstoši un regulāri laiž cauri dažus miliampērus stipru strāvu, caur elektrodiem, piespiestiem apakšdelma vai kājas artērijām. Lai izslēgtu polārizāciju, stāvas polāritāti maina ar 4-30 Hz frekvenci. Iegūtais efekts – vairākkārtīgi pagarināts asinsķermenīšu mūžs, kā arī vairākkārtīgi paaugstināta imūnsistēmas efektīvitāte. Cita starpā ir daudz atsauksmju par sekmīgiem HIV/AIDS, kā arī SARS izārstēšanas gadījumiem. Neesam ar šo metodi strādājuši, man grūti komentēt. Toties cits Dr.Beka izgudrojums – Beka solenoids, jau vairākus gadus lieliski strādā manas ģimenes arsenālā, kā arī to sekmīgi lieto mani draugi doktori. Tā galvenā sastāvdaļa ir spole (ap sprīdi diametrā un īkšķa biezumā). Palielas kapacitātes elektrolītiskais kondensātors tiek caur taisngriezi uzlādēts no tīkla, pēc tam lādiņš caur tiristoru tiek iešauts minētajā spolē, radot īslaicīgu spēcīgu magnētisko impulsu, (bet vājāku, nekā lieto kodolmagnētiskās rezonanses diagnostikā). Šāds impulss, pilnīgi nekaitīgs organisma šūnām, ir nāvējošs baktērijām un virusiem, ja infekcija ir lokalizēta nelielā apgabalā; jo patogēni ir būvēti no citādiem „ķieģelīšiem” kā organisma šūnas. Tiek iznīcināti arī latentie, iecistotie patogēni, paslēptie limfmezglos un citur, kam nekas cits netiek klāt. Beka solenoids, starp citu, ir brīnumlīdzeklis iesnām, klepum un kakla iekaisumiem, jo sevišķi, ja nenokavē pašu slimības sākuma fāzi.
Amerikā šādas ierīces ražo virkne firmu. Tā kā tur šāda ārstniecības metode ir aizliegta ar likumu, ierīces instrukcija sākas ar lielu, spilgtu brīdinājumu, ka ierīce domāta vienīgi ekperimentāliem mērķiem, ar augiem utt, tikai lietotājs ir atbildīgs par sekām utt. Pēc tam mazākiem burtiem seko sīks apraksts, kā kādu slimību ārstēt. Tā tur tiek darīts ar daudz un dažādām medicīnas ierīcēm.

No interneta iepazinu arī vienu no visspilgtākajām mūsdienu medicīnas personībām - amerikāņu zinātnieci Dr.Aldu Klarku (Dr Hulda R. Clark). Arī viņai, kā daudziem sistēmai nevēlamai zinātniecei, ir nācies piedzīvot vairākus tiesas procesus (par nelicenzētu metožu pielietošanu). Lasīju aprakstu, ka viņa uz pēdējo tiesas procesu esot uzaicinājusi savus izārstētos pacientus. Atnākuši esot vairāki tūkstoši un gandrīz apgāzuši tiesas ēku. Kopš tā laika viņas klīnika un universitāte atrodas pierobežā, Meksikas teritorijā, ārpus ASV.
Kāds mediķis bija uzrakstījis, ka šī zinātniece ir 100 Nobela prēmiju vērta! Jāsaka, ka ir grūti viņam nepiekrist. Viena no daudzām informācijas lappusēm par šo zinātnieci ir www.drhuldaclark.org . Klarkas kundzei cita starpā pieder divi visai nozīmīgi izgudrojumi, varētu teikt, atklājumi. Viens no tiem ir neliels aparātiņš, ar kura palīdzību var viegli noteikt dažādu infekciju, parazītu, patogēnu, kā arī piesārņojuma toksīna klātbūtni organismā vai pārtikā. Klarkas kundze to nosaukusi par sinkrometru (the Syncrometer). Aparātiņa jutība ir milzīga, lai gan tas ir galēji vienkāršs. Tikai, lai ar to strādātu, nepieciešama plaša, varētu teikt „datu banka”. Aparātiņš ir radīts tīri empīriski, pamatojoties uz intuiciju, jo tā darbību izskaidrot bez torsionu lauku teorijas pielietojuma diez vai kādam būs pa spēkam. Sīku aprakstu par tā radīšanu, uzbūvi, darbību un pielietošanu atradīsiet pilna apjoma brošūrā www.drloyd.com/syncrometer.pdf .
Otrs izgudrojums ir aparātiņš, kuru var nosaukt par tiešu R.Raifa tehnoloģijas tālākuzlabojumu. Klarkas kundze to nosaukusi par zaperu ( the Zapper), daudziem tas asociēsies ar kādreiz populāru transportlīdzekli, bet vārdnīcā teikts – iznīcinātājs. Ja Raifs lietoja tīru, sinusoidālu maiņstrāvu, tad Klarkas kundze ir atradusi, ka lietojot vienvirziena impulsveida strāvu, tās frekvence vairs nav tik būtiska un tā vienlīdz efektīvi iznīcina visus patogēnus, no parazītiem līdz virusiem, nekaitējot organisma šūnām, jo tie būvēti no atšķirīgiem „ķieģelīšiem”. Atšķirībā no zālēm, pret kurām šie patogēnu „būvķieģelīši” prot pārkārtoties, strāva iedarbojas uz pašiem „ķieģelīšiem” un tos noārda. Nav vairs neārstējamu slimību!
Klarkas kundze ir sarakstījusi veselu klāstu grāmatu par savu darbu, tā rezultātiem, metodēm un aparātiem. Šīs grāmatas iepējams pasūtīt caur internetu www.newcenturypress.com. Viņas pirmā grāmata „Visu slimību ārstēšana” (The Cure Of All Deseases) ir visaptverošākā. Varu teikt ar pilnu atbildību cilvēku un sirdsapziņas priekšā, ka Latvija zaudē milzumdaudz, ja tajā nav plaši pieejams šīs grāmatas profesionāls tulkojums latviešu valodā! Tā ir tulkota arī krieviski (Ņeizļečimih boļezņei ņet). Toties angliski lasošie ļaudis to var brīvi (un legāli) iegūt no interneta pilnā apjomā www.drloyd.com/cure.pdf . Doktores pārējās grāmatas viņas metodi kokretizē noteiktām slimībām (audzējiem, ļoti ielaistiem audzējiem, HIV/AIDS), bet pēdējā, - „Visu audzēju novēršana” (The Prevention of All Cancers) atkal tiek plaši un atzinīgi daudzināta (man vēl nav bijusi izdevība ar to tuvāk iepazīties).
Strādājot ar zaperu (un ne tikai ar to), jāņem vērā vienu nozīmīgu lietu – Klarkas kundze to nosauc par detoksi-slimību un ļoti uzskatāmā līdzībā izskaidro – „Iedomājieties, ka jums piesūcas ods; jūs to nositiet. Viņš ir beigts, taču pumpa un nieze kādu laiku saglabājas”. Tas nozīmē, ka pēc seansa saplosīto baciļu un virusu paliekas līdz ar visiem toksīniem joprojām ir organismā un masīvas infekcijas gadījumā var izraisīt smagu šoku, vai labākā gadījumā slimības simptomu saasināšanos, tādēļ jārīkojas ar apdomu un jācenšas šīs paliekas pēc iespējas ātrāk izskalot ārā.
Arī mēs, kopīgi ar draugiem-doktoriem, esam izmēģinājuši veselu plejādi zapera variantu un nākuši pie secinājuma, ka tas tiešām ir gadsimta izgudrojums. Diemžēl, mums nav bijis iespējas pastrādāt ar nopietnajām infekcijas slimībām, šai nozarē nav bijis pazīstamu ārstu. Sērijveida ražošanā šādas ierīcītes cena varētu būt Ls 10 robežās. Amerikā tādas piedāvā desmitiem firmu dažādās modifikācijās (kopā ar iepriekšminēto brīdinājumu, protams, – lietot vienīgi pētnieciskiem mērķiem), daudz ir arī neprofesionālu pakaļdarinājumu.
Interesanta informācija: kāds zinātnieks aprēķinājis, ka vidējais statistiskais Rietumu pasaules iedzīvotājs vecumā virs 60 g., kuram nav nekādu akūtas saslimšanas simptomu, nēsā sevī ap 2 māciņām (nedaudz zem 1 kg) dažādu parazītu, baktēriju un virusu. Simbioze parasti ir miermīlīga, vienīgi saimniekam ir jābaro sava saime un jārūpējas par tās atkritumu aizvākšanu. Daži no šādiem „apakšīrniekiem”, rūpēs par savu pārtikas bāzi, ierosina saimniekā pārmērīgu apetīti un tas kļūst resns, citi, izmainoties zināmiem apstākļiem, kļūst agresīvi. Zapers lieliski palīdz atbrīvoties no šāda balasta.
Angliski lasošiem ļaudīm, kam šādas lietas interesē, var ieteikt ļoti interesantu portālu http://educate-yourself.org un kāda fanātiķa savāktu adresu kolekciju http://stenulson.net/althealth/ahalinks.htm , kā arī www.sharinghealth.com . Tā ir tikai niecīga daļa no pieejamās informācijas. Katrs pats var „rakt dziļāk”.

Biju apņēmies nestāstīt par lietām, kuras neesmu pārbaudījis darbībā „pats uz savas ādas”, tomēr nekādi nevaru nepieminēt kādas mazpazīstamas, bet bezgala perspektīvas medicīnas nozares – radionikas – pamatlicēju Dr.Albertu Abramsu (Albert Abrams, 1863–1924), un viņa skolnieci, asistenti un idejas pilnveidotāju Dr.Rutu Drounu (Ruth Drown, 1892–1963). Arī šī ģeniālā zinātniece un ārste, ar savu metodi un aparātu diagnosticējusi un izārstējusi simtiem slimnieku, sistēmas pazemota un apsmieta mira cietumā, nesagaidījusi savas tiesas dienu (protams, par nelicenzētu ārstniecības metožu lietošanu). Radionikas būtība arī sakņojas torsionu lauku teorijā, tā atļauj slimnieku regulāri diagnosticēt un ārstēt no attāluma, pat ļoti liela, ja ar slimnieku ir saikne. Minēto zinātnieku laikā par šādu saikni kalpoja izžāvēts pacienta asins piliens. Tas sasaucas ar dažu hīleru spēju iespaidot pacientu pēc viņa fotogrāfijas. Te nav nekādas mistikas, vienīgi pagaidām ne līdz galam izpētīta zinātne. Mūsdienās vairākas firmas izlaiž uz šodienas tehnoloģijām bāzētus radionikas aparātus. Pacientu ar aparāta palīdzību noskannē , izdarot pilnīgu organisma visu orgānu diagnostiku, datus ieglabājot procesora atmiņā, salīdzinot tos ar vesela organisma parametriem. Novirzes no normas aparāts cenšas pakāpeniski kompensēt, pie kam vairs nav vajadzīga pacienta klātbūtne, viss notiek caur torsionu lauku. Ārsts, protams, var lietot arī citas ārstniecības metodes, kā arī brīvi izvēlēties saiknes seansu grafiku. Man ir izdevies redzēt darbībā (un arī pašam tikt skannētam) divus šādus aparātus, vienu ražotu Krievijā, otru Anglijā. To cena pagaidām vēl ir itin pieklājīga, toties pats ārtēšanas process neprasa praktiski nekādus papildizdevumus. Zinātne attīstās strauji, neskatoties uz sistēmas izmisīgu pretošanos.

Tagad ierosinu uz mirkli atslēgties no ikdienas rūpēm un raizēm un kopīgi pārdomāt, kas notiek Latvijā? Atgādinu, ka šīs pārdomas ir manējās, un ka katram pašam drīkst būt savējās.
Manis iepriekšstāstītajā, kas ir neliela daļa no cilvēces izgudrotā savas veselības nodrošināšanai (kā teicu, paša pārbaudītais), daudz kas izmaksā gauži lēti (izņemot, protams, zināšanas), turklāt bieži šis lētais ir ievērojami efektīvāks un mazāk kaitīgs par dārgo. Sistēma ir panākusi, ka nospiedošais vairākums vadošo doktoru un profesoru apgalvos, ka pavisam noteikti zina, ka pareizi ir tā, kā ir, bet viss pārējais ir muļķības (sk. ievada citātu!).
Vienīgo reizi, kad biju vizītē pie savas ģimenes ārstes (pēc izziņas), mēģināju viņai pastāstīt par Klarkas kundzi, bet pretī saņēmu tik līdzjūtības un nožēlojuma pilnu skatienu, ka nekavējoties devos prom.
Neskatoties uz to, ir ļaudis, kas pacietīgi slīpē lēcas (sk.ievada citātu!), lai saredzētu nedaudz tālāk.
Mūsdienu civilizācijas locekļa raksturīgākā īpašība ir kas? Steiga. Nav laika. Kāpēc? Lai paspētu. Nav laika paēst, nav laika izgulēties, nav laika parunāties ar bērniem, nav laika palasīt grāmatu... Nav laika nomirt dabīgā nāvē!
Arī nozares vadītājiem nav laika! Jāgatavo medicīnas „reforma”. Pārdalīs pakļautību, nosauks kādu no iestādēm citā vārdā...
Vai kāds no mūsu vadošajiem speciālistiem, kas cīnās ar vēzi, ar HIV/AIDS, ar tuberkulozi; kas vēro putnu gripu, ir lasījis Dr.Beka lekcijas, kādu no Dr.Klarkas grāmatām, vai kāds no tiem ir pamēģinājis pastrādāt ar zaperu ? Diez vai. Pirmkārt, nav taču laika, otrkārt, tās taču visas ir absolūtas muļķības! Labāk ļaut pacientam „zinātniski pamatoti” nomirt ar izkaisīto sklerozi, stinguma krampjiem, ļaut mocīties ar ērču encefalītu utt, nekā interesēties par kādiem tur pūšļotājiem!
Dziļi satriec un aizkustina smagi slimo lūgums atļaut legalizēt eitanāziju, slimo bērniņu lūgumi ziedot lielos tūkstošus operācijai. Klarkas kundze ar tādiem slimniekiem strādā ikdienā, ar lieliem panākumiem.
Parasti saka – tās ir nelicenzētas metodes. Kāpēc tad nelicenzējiet? Vai tad licenzētās ir tādas kopš pasaules radīšanas? Arī tās reiz bija nelicenzētas! Sistēmai ir dziļas un stipras saknes! Iesaku katram padomāt, kā veselībai veltītā viņa vai viņa ģimenes budžeta daļa sadalās sīkāk. Sevišķi uzskatāmi tas būs cilvēkiem ar hroniskām veselības problēmām.
Mēs taču visi mīlam savu mazo, brīvo, skaisto valstiņu! Cik sen, kad plecu pie pleca uz barikādēm lepni dziedājām, ka paši gribam būt kungi savā dzimtajā zemē un paši sev likumus lemt! Kādēļ tad mēs nevaram nodrošināt visiem tās pilsoņiem brīvu pieeju visam, ko cilvēce ir atklājusi savas veselības uzturēšanai? Kādēļ mums noteikti jāķēmojas pakaļ tiem, kas sev izvēlējušies citu ceļu? Mums taču visiem Dievs ir devis pašiem savas smadzenes un spēju domāt, - kāpēc mēs mēs nevaram aizgūt no citiem to, kas ir labs, bet visiem spēkiem cenšamies ņemt līdzi arī slikto? Kāpēc?
Amatpersonas, kuras uzņēmušās atbildību par daudzo sirdzēju tūkstošiem, nes arī milzīgu karmisko atbildību par visu to, ko varēja darīt savu iespēju robežās, bet nedarīja savas nezināšanas, iedomības, sistēmas iepotētās pārliecības vai vēl kā cita dēļ. Manis pieminētās metodes (un vēl daudzas citas), izstrādātas un vairāk vai mazāk ilgā gadu gaitā pārbaudītas, taču eksistē un darbojas neatkarīgi no tā, vai konkrētā amatpersona tās atzīst vai nē. Reiz kāds cilvēks pirms kāpšanas uz inkvizīcijas sārta nebaidījās pateikt „Un tomēr viņa griežas!”, kaut gan tai laikā visi un jebkurš skaidri zināja, ka „Zeme ir nekustīgs Visuma centrs!” Kas mums traucē paveikt īstu veselības reformu? Varbūt ne uzreiz, tas ir nereāli, bet sākt darīt? Latvijas mediķi taču ir pietiekami augstā intelektuālā un profesionālā līmenī, lai nedaudz pamācoties, spētu sākt apgūt neierastās medicīnas nozares. Nekā pārdabīga taču tajās nav. Toties pēc tam, kad strauji pacelsies tautas vidējais veselības līmenis, ārstu un ārstniecības iestāžu skaitu varēs pakāpeniski samazināt, mediķi varēs veltīt vairāk laika savas kvalifikācijas tālākai paaugstināšanai. Par dārgajām zālēm ietaupītie līdzekļi nonāks mediķu algās. Kas tās būs par algām!!! Nevienam vairs nebūs jāuztraucas, ka viņam nāksies mirt kaut kādas muļķīgas infekcijas dēļ. Pastāvot vispāpieejamai efektīvai infekciju novēršanas tehnoloģijai, arī vakcināciju (kuras būtībā nemaz nav tik nekaitīgas) būtība zaudē savu aktuālitāti. Vai Jums patiktu dzīvot veselīgā sabiedrībā, kurā nebūtu jāsūkstas, vai iznāks nauda, par ko nopirkt kārtējo zāļu porciju? Pirmskara Latvijā bija modē teiciens – „Veselā miesā – vesels gars!” Vai manas pārdomas nav pareizas? Kādas ir Jūsējās?

Pirms dažiem mēnešiem izskanēja Latvijas Radio sagatavota pārraide par altenatīvo medicīnu (diemžēl gan galēji primitīvā līmenī). Tās nobeigumā tika atskaņotas dažu ielās aptaujāto nejaušo garāmgājēju atbildes uz jautājumu, ko tie saprot zem šī jēdziena. Mani sajūsmināja kāda vīrieša atbilde, apmēram šādi: „Alternatīvā? Tā ir patlaban valdošā; īstā ir nedaudz citāda!”
Amerikāņiem ir sakāmvārds – pietiek ar vienu baltu kraukli, lai pierādītu, ka ne visi kraukļi ir melni!

Lai Jums veicas! Rīgā, 2005.g. 5.septembrī.
  • es pat nedomāju, ka pēc tiem video vispār vairs vērts kaut ko piebilst...
    • Es vairāk tēmēju uz homepātiju, izžāvētiem asins pilieniem un hīlošanu pēc fotogrāfijas.
      • nu, vienu es zinu toč - lauztu kāju ārstējot pēc fotogrāfijas toč nesadziedēsi.. :D
        • Nē, nu ja kauli nav gluži caur ādai izdūrušies, un nav tur baisa infekcija iekļuvusi, tad, gan jau, ka var. T.i., ja tu zini, ka kāds skatās uz tavas kājas fotogrāfiju un tu tici, ka, ka viņš tādā veidā tevi telepātiski dziedē, tad tas varētu nostrādāt kā placebo un paātrināt dabisko kaulu saaugšanas un brūces sadzīšanas procesu. Bet, nu, ir arī metodes, kas var paātrināt dzīšanu arī bez ticības.
          Tobiš, placebo strādā, ļoti labi strādā, un neredzu īsti iemeslu, kāpēc to neizmantot (ja neskaita morālus iebildumus pret krāpšanu - krāpšanu ne tāpēc, ka sola izārstēt un neizārstē (jo bieži taču izārstē gan), bet tāpēc, ka metode praktiski strādā pēc citiem principiem, nekā tiek reklamēts - šajā ziņā, piemēram, kristieši nekrāpjas, jo saka - tikai notici, un viss būs kruta). Ja nu vienīgi problēmas rodas tad, kad ir problēma, kas ir pārāk liela, lai to atrisinātu ar placebo (vot, tā pati tava lauztā kāja, kurai vēl ceļarullis pāri pārbraucis, un ar placebo nepietiek, lai saliktu kaulus pareizi atkal kopā), bet cilvēki tāpat mēģina un mirst nost.
Powered by Sviesta Ciba