Pilota memuāri.

Redz, mūsu uzskati gluži vienkārši ir pārāk atšķirīgi. Ja Tava pārliecība liedz Tev redzēt cilvēkus kā unikālus, dievišķus indivīdus, ja Tava ticība liek Tev meklēt visu skaisto un dievišķo ārpus cilvēka, tad tā ir Tava izvēle, bet es Tev fundamentāli nepiekrītu. Kādā veidā sevis, savas unikalitātes apzināšanās (UN nebaidīšanās no sevis, no sava spēka) var novest pie ģimeņu un sabiedrības graušanas?
"(..)dzīvot šeit un dzīvot uz visiem 100% - kopt, veidot, palīdzēt, barot, ģērbt. Būt labākajiem pilsoņiem. Veidot spēcīgas, mīlestības pilnas kopienas" - jā, lūk, tam es piekrītu. Bet tas nevienā brīdī neietver sevī to, ka Patiesība vai CEĻŠ būtu tikai viens, ka visiem mums ir jāseko vienās pēdās, neapšaubot, nevērtējot, nepētot un, galu galā, NEdomājot pašiem. Mēs visi esam Viens - mēs esam viens un tas pats, mēs esam Visums (sauc to par Dievu, ja vēlies), kas piedzīvo sevi individuāli, bet tas nenozīmē, ka visiem ir jāpakļaujas vienai dogmai vai ka Tev (vai jebkuram citam) būtu tiesības kādu mācīt dzīvot "pareizi".
Mēs katrs izvēlamies savu ceļu. Labi, Tev liekas Tu esi pārliecināts, ka mēs te visi esam pamuļķi grēcinieki, bet, sasodīts, KURŠ IR TEICIS, KA TIEŠI TEV IR TAISNĪBA?