Pilota memuāri.

Šī laikam ir pirmā reize, kad ķermenis izrāda nopietnus iebildumus pret režīmu, jeb, precīzāk sakot, tā aritmiskumu. Divas naktis strādā, trešo ar pārtraukumiem ņergājies vai guli, pēc tam visu atkārto no gala. Šovakar, tad rīt no rīta haltūra, tad (ja sanāk) pagulēt un vakarā back-to-work. Šķiet, būs visi jāsūta ratā. Šitā es sevi nededzināšu - nu ir jauns gļuks. Jauns paveids - sajūta kā guļot ar temperatūru, except nekā nav. Sajūta tāda, it kā acīm būtu jāsāp, bet nekā, vienīgā reālā izpausme ir jaudas trūkums un mazliet peldošs stāvoklis.

Diez, kā ir darba likumdošanā - ja kolēģis (sava idiotisma dēļ) 'saslimst', tad ir obligāti viņu aizstāt un, ja jā, kā tam ir jātiek kompensētam?