Pilota memuāri.

Es cenšos nebēgt, kaut arī sistēma aizsargājas automātiski un pa laikam ievēroju, ka jau atkal "nodarbojos ar sūdu", dzesējos :p
Par to soc.dzes.buf. - zinkā, cilvēkam vajag vietu šajā pasaulē. Es meklēju savu vietu Kosmosā, izejot uz visu vai neko, kamēr lielākoties citi atrod savu vietu sabiedrībā, draugu lokā, kkādā tādā ierobežotā shēmā, kur var apmierināties ar aizspriedumiem pret ārējo un priecāties par to, cik mēs esam jauki un pūkaini. Es neļauju sev atdzist, ieslīgstot tādos procesos, kaut arī gadās, protams, socializēties, biedroties, draudzēties, tējot vai vai kopīgi ālēties, tomēr arī tajās reizēs lielākoties nodarbojos ar to mokoši nopietno Kosmosa izpēti, neatlaižot prātu gandrīz ne mirkli. Esmu gandrīz kā nozvērējies būt nelaimīgs :D Vismaz līdz bīdim, kad būšu laimīgs :DD Bet nu, man ir lielummānija, es kaut kā to latiņu pirms katra leciena uzlieku gabalu augstāk nekā vispār spētu uzlekt. Citi akal noņem latiņu nost un ieslīgst sociāli relatīvā pašapmierinātībā, aizmirstot visu To Tur Ārā. Man šķiet, ka aizmirst nav pareizi, bet laikam tas arī ir slimīgi - es laikam vnk gribu būt nemirstīgs, visu zinošs, visu redzošs, visu saprotošs - bet tas jau velk uz zaimošanu. Nez. Varbūt kkad aprimšu un iečilošu. Pa brīdim jau gadās, reizēm pat uz kādu nedēļu vai divām, bet vienmēr iznāk ielidot atpakaļ tajā cīņā ar vēju.

Nu jā, un vēl man ir tendence izteikties garāk nekā nepieciešams.
Kaut gan man kkā liekas, ka ir nepieciešams izteikties pilnīgi, bet tas nozīmētu - bezgalīgi. Ak vai. Dzīve nav iemācījusi man manu vietu.