Pilota memuāri.

Mūsu sabiedrībā valda nenormāla negativitāte, kas ir visai loģiski skaidrojama. Visās jomās valda korupcija, lai ko arī cilvēks nedarītu, tas vienmēr agri vai vēlu būs oligarhiem un korporācijām par labu. Nav sajūtas, ka indivīds kaut ko vispār nozīmē vai spēj mainīt. Bezcerība, haoss, pārgurums. Darbiniekus (vergus) nodzen kā zirgus, un vienīgā gaisma tuneļa galā ir mēnešalga, par kuru knapi vilkt dzīvību. Un tad jau neko baigi pozitīvo nevar pasākt, nav iespējams sakopot to pozitīvo, konstruktīvo enerģiju, jo priekšā ir milzīgi bloki, kas uzaudzēti, ikdienā darot to, kas pašam reāli riebjas. Kā tu teiksi nē priekšniekam? Kā tu vot darīsi pa savam? Atlaidīs, nesamaksās, izmetīs no dzīvokļa, apsmies un nogrūdīs renstelē, kur tad arī sapūsi. Sabiedrībā nav cieņas, jo tie, kuri uz to, atgūstot valsts statusu, pretendēja to pārdeva, sadirsa, padirsa, un tagad vairs cieņas nav vispār. Ne pret sevi, ne pret citiem.
Nu un tos blokus ir daudz vieglāk apiet, lietojot kkāda veida narkotikas, tā nu tas reiz ir. Un, ja nelietos tās, tad, iespējams, nojūgsies - elementāri.
Protams, konstruktīvs risinājums būtu sūtīt visus dirst un darīt pa savam, bet tas risks šajā necilvēciskajā sabiedrībā ir ļoti, ļoti augsts, uz spēles tiek likts pārāk daudz. Grūti ir sakārtot savu dzīvi šitajā mēslu bedrē. Vot i noslēgtais loks - dzer, jo kauns par neatceries ko.