Pilota memuāri.

Teiksim tā - kādreiz biju galējs ideālists, ticēju, ka cilvēki var vnk. tā mainīties uz šitādu fišku. Taču "klasiskā ekonomika" ar "pieprasījumu/piedāvājumu" lika man samierināties ar to, ka trūkums ir un būs. Problēmas sakne ir t.s. "privātīpašumā", bet, lai to labotu, ir, šķiet, divi varianti - vai nu sociālistiskā valsts, kurai viss pieder, vai arī totāla anarhija, kurā katrs domā ar savu galvu un var vienoties par šitādām beznaudas fiškām ("gift economy"). Taču sociālistiskais/fašistiskais modelis ir nehumāns, kamēr anarhisms ir tik cēla ideja, ka izskolot visus tādā gultnē šķiet dumji sapņaini. Un pat, ja izdotos kkādā veidā ar burvju nūjiņu uzburt šo te sistēmu, uzrastos kāds bērnībā aplaupīts/izvarots/piekauts čalis, kurš savāktu grupiņu tādu pašu frīku, un prihvatizētu šitos instrumentus, uzdodoties atkal jau par saimnieku. Galu galā - arī visas tās mašīnas nākas apkalpot cilvēkiem, un, ja tu dabū sev tos cilvēkus (ar harizmu, ar reliģiju, ar dajebko tādu kaut vai), tad var inficēt viņus ar varas sindromu un sagrābt sev arī visas tās mašīnas. Un esam atpakaļ šeit.
Ceru, ka tas "papīrs" apskaidros, kāda ir izeja no šī apburtā loka.