![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ir lietas, kas runā tūkstošreiz skaļāk kā vārdi. Un atjaunotā Motormuzeja ekspozīcija ir viena no tām, cita starpā pastāvīgi dzenot naglas arī Padomju kultūras zārkā.
Visvairāk, šķiet, ar vienu spilgu ekspozīcijas eksemplāru divās versijās - BMW 326:
Viens kā bildē, otrs - kā Padomju savienībā. Šķiet, ka tāds kļūst viss, kam tikušas klāt līkās padomju roķeles. Sākotnēji ir grūti aptvert, ka tas, uz ko skaties, ir viens un tas pats auto! Pobedas (Paražeņijas?) motora reste, Moskviča lukturi, oriģinālie BMW hromētie elementi aizstāti ar Zaporožeca daļām, pakaļa izgriezta no kkādas Volgas. Respektīvi, frankenšteins. But the devil is in the details - varētu ticēt leģendai, ka, redz, pēc kara jau grūti, pēc kara nekā nav, tāpēc katru Kurzemes katlā palikušo transportlīdzekli ekspluatēja, cik ilgi vien bija iespējams, to kaut kā pielabojot, un akmēsmazie nabadziņi. Ja vien tas būtu tā. Instrumentu panelis šajā ķēmā ir no Žiguļa, vidū pārzāģēts pušu, lai atbilstu pēc izmēriem! Tā kā Žiguļi Padomju savienībā parādījās 70to beigās, tas ir darīts ne ātrāk kā tajā desmitgadē, nevis uzreiz pēc kara. Kādam ir jābūt naidam, lai pēc šādām ķirurģiskām operācijām tomēr saglabātu draņķa fašistu BMW oriģinālās emblēmas un pasi motortelpā.
Katru dienu šo stendu apmeklē desmitiem un simtiem cilvēku. Un katru dienu tas stāsta savu stāstu. To pašu stāstu, kas man visspilgtāk iespiedies atmiņā no [kādreiz] greznā Stabu ielas dzīvokļa, kurā remontējoties, zem griestu kaļķa kārtām aklājās kādreiz nodauzīto, krāšno dekoru pēdas. Un pastāstiņš par krievu virsniekiem, kas tos vijebonus metodiski esot dauzījuši nost visur, kur vien izmitināti.
Kaut kas fascinējošs ir USSR melu impērijas sistemātiskajā absurdumā. Bet naids pret visu un visiem, kas vien var, prot, grib un pat varbūt tikai iedomājas, ka var dzīvot labāk, šķiet visuresošs.
Respektīvi, še jums bilde ar tramvaju Jāņa Asara ielā pie Pērnavenes.
Visvairāk, šķiet, ar vienu spilgu ekspozīcijas eksemplāru divās versijās - BMW 326:
Viens kā bildē, otrs - kā Padomju savienībā. Šķiet, ka tāds kļūst viss, kam tikušas klāt līkās padomju roķeles. Sākotnēji ir grūti aptvert, ka tas, uz ko skaties, ir viens un tas pats auto! Pobedas (Paražeņijas?) motora reste, Moskviča lukturi, oriģinālie BMW hromētie elementi aizstāti ar Zaporožeca daļām, pakaļa izgriezta no kkādas Volgas. Respektīvi, frankenšteins. But the devil is in the details - varētu ticēt leģendai, ka, redz, pēc kara jau grūti, pēc kara nekā nav, tāpēc katru Kurzemes katlā palikušo transportlīdzekli ekspluatēja, cik ilgi vien bija iespējams, to kaut kā pielabojot, un akmēsmazie nabadziņi. Ja vien tas būtu tā. Instrumentu panelis šajā ķēmā ir no Žiguļa, vidū pārzāģēts pušu, lai atbilstu pēc izmēriem! Tā kā Žiguļi Padomju savienībā parādījās 70to beigās, tas ir darīts ne ātrāk kā tajā desmitgadē, nevis uzreiz pēc kara. Kādam ir jābūt naidam, lai pēc šādām ķirurģiskām operācijām tomēr saglabātu draņķa fašistu BMW oriģinālās emblēmas un pasi motortelpā.
Katru dienu šo stendu apmeklē desmitiem un simtiem cilvēku. Un katru dienu tas stāsta savu stāstu. To pašu stāstu, kas man visspilgtāk iespiedies atmiņā no [kādreiz] greznā Stabu ielas dzīvokļa, kurā remontējoties, zem griestu kaļķa kārtām aklājās kādreiz nodauzīto, krāšno dekoru pēdas. Un pastāstiņš par krievu virsniekiem, kas tos vijebonus metodiski esot dauzījuši nost visur, kur vien izmitināti.
Kaut kas fascinējošs ir USSR melu impērijas sistemātiskajā absurdumā. Bet naids pret visu un visiem, kas vien var, prot, grib un pat varbūt tikai iedomājas, ka var dzīvot labāk, šķiet visuresošs.
Respektīvi, še jums bilde ar tramvaju Jāņa Asara ielā pie Pērnavenes.