Pilota memuāri.

Vispār jau ir tā, ka draugi ir tie, kas tevi atrauj realitātē un tur pie tās. Tie, kas neļauj Tev ierūsēt mietpilsoņa realitātē.
Reku, piemēram, kuzbas raksta reti, bet arī reti trāpīgi - kā naglai uz galvas.
Un vēl ir daži, kuri STEIDZĪGI jāapciemo.

..Un vispār. Lai cik ļoti es tovakar centos nomierināt Dzenjīti (kurš pa dienām, piebildīsim, mierīgi skrūvē automašīnas) par WWIII neiespējamību, pašā sēž tas trauslais nemiers, tā klusā kaujas gatavība, kas sēdējusi ilgi, ilgi, kopš seniem laikiem. Pirms Šmucspainavas, pirms visa. Nē, es nesaku ka būs, vienkārši tā trauksme iekšā, kas liek aizdomāties, kā jutās tie cilvēki 1939.g. vasarā, kad medus, kā kāds rakstīja, kļuvis rūgts un bites pļavās nesan vairs kā senāk..
Kā psihopāti aizkārpās līdz varai? Tādēļ, ka ir ambiciozi vai tādēļ, ka paveicas? Tādēļ, ka pārējiem nav ambīciju? Lai cik ļoti es pēdējā laikā praktizētu homo-sapiens parastā civilo dzīvi, to vienu daļu, ka ir pastāvīgā kaujas gatavībā, nevar izslēgt. To, kas nav no šejienes un nekad nav bijusi no šejienes, un kas skatās uz procesiem šajā ģeopolitiskajā reģionā un domā, domā un domā.