Pilota memuāri.

Šorīt busā uz Suntažiem patrāpās vēl viens tāds šoferītis - atbraucējs. Otrā diena maršrutā un jau piešāvies. Vadājis strādniekus pa Lielbritānijas fabrikām ar mikriņu, piedalījies apļos Eiropā (variants, kurā buss atrodas kādā valstī un tūrisma nolūkos tiek braukts no vienas valsts uz nākamo, tad uz nākamo un tā uz riņki) un tagad ir šeit.

Buss, kā jau sestdienā, patukšs.
"Es braucu tāpēc, ka man patīk. Un mašīna laba (attiecināts uz autobusu)," viņš piebilst un apgāž tikko nopirkto kafiju. Tā izlīst uz instrumentu paneļa. :D Ne miņas no stresa. Igōrs apstājas pieturā un, turpinot pļāpāt, nesteidzīgi saslauka izlijušo dzērienu. No autoostas mēs izbraucam 5 minūtes vēlāk, šur tur vēl pastāvam, bet pieturās esam precīzi pēc grafika. "25 gadu stāžs. Vai nu tev labi maksā un tu dari to, kas jādara, vai arī dari to, kas patīk, kaut arī aldziņa mazāka," viņš paskaidro. :) Lielbritānijā iemācījies poļu valodu angļu valodas vietā, pats nosmej.


Dienas prieks, jā. Es zinu. :) Bet kaut kas viņos tomēr IR savādāks. Kaut kas attieksmē, izturēšanās veidā. Uzvedībā? Mentalitātē? Minu. Gluži kā tas otrs, arī viņš ikvienu pasažieri iekāpjot sagaida ar tādu nosvērti priecīgu "labrīt", kurā dikti ož pēc entuziasma, nevis garlaicīgas rutīnas.
I can sense some upgrades, even though it's hard to tell exactly what it is that i'm sensing.

Un tajā momentā, kad mēģināju nodefinēt, KAS tieši ir tas, ko sajūtu, atbilde atnāca pati no sevis. Elementāri. Es sajūtu, vai cilvēks ir savā vietā vai nav. Plain & simple.

Es tikko redzēju šī gada pirmo taureni.
...Katla telpā!

Pārspējiet šito! :D :P But you can't!

Man tikām vēlreiz jānoskatās K-PAX, jo tomēr pārāk āsom filma.