Pilota memuāri.

Šonakt sapņoju, ka braucu ar Sīča moci, pat miegā apzinoties, ka nav lāgā, jo nemaz nemāku ar to braukt. Un, protams, piepisās ceļu menti par to, ka neesot parādījis pagriezienu, uzsākot kustību no ceļa malas. Bet principiāli man dalec, ko zemapziņa cenšas ar to pateikt - tās ir bailes, ka es pēkšņi "skaitos". Ka man var piekasīties, ka man var uzlikt sodus, ka man ir obligāti jāievēro vieni vai otri noteikumi, kas ir pretrunā ar manī mītošo savādo militārista un anarhista apvienojumu.

Ar velo garā un sarežģītā birokrātiskā ķēde, kas jāiziet, lai brauktu, ir šāda:

1)Mācēt braukt ar velli.
2)Iegādāties velli.
3)Braukt ar velli.

Viss. Citu kreņku, izņemot lietu un attāluma ierobežojumus, nav.

Otru sapni, ko redzēju pirms 2 nedēļām, vēl neesmu saņēmies izstāstīt. But i will.

Iz celtnieku joku sērijas mums ejošākie ir divi:

1)"Kas ta' tev - tu tik nogiez un pieskrūvē". Radies laikos, kad Sencis vēl šancēja objektos, un Māte atļāvās pavīpsnāt par to, uzskatot, ka darbs ir vienkāršs & tups, un smadzenes neprasa. Tā līdz šai baltai dienai dažādās variācijās tas klīst apkārt galēji brutāla sarkasma formā - "kas ta' tev - tu tik ņem un uzraksti"..

2)"Nekas, nāks špaktelētāji, krāsotāji, tie izlīdzinās" - joka būtība slēpjas faktā, ka nekādi špaktelētāji un krāsotāji nenāks, un kļūdas apdarē būs jālabo pašiem.

3)Ļešijs. Kaut kas līdzīgs mājas gariņam, tikai nešpetnāks. Savu gribu izpauž caur dabas spēkiem un ir atbildīgs par visu nepareizo. Piemēram, viņš parūpējas, lai tikai pie pēdējo logo ailēm mēs nonāktu pie secinājuma, ka stūra profilus ērtāk un labāk tomēr ir līmēt slapjus uz slapja - sanāk ideāli un bez čakara. Kad beidzot loga aile gatavota, gariņš turpat svilpodams, pie sevis nosmej: "Ak ta' gatava, ja? Nu, labi. Paskatīsimies, ko tur lietus var līdzēt." Un uzsūta 5 minūšu gāzienu no saulainām debesīm, protams, pret to pusi, kur atrodas pabeigtā aile.