Pilota memuāri.

Tas, kas notiek virszemē, ir pupu mizas, patiesībā. Nesvarīgi bezjēdzīgas piezīmes kuģa žurnālā par neko. Par BēBē brokastīm, kamēr īstās kaujas notiek lejā, pagrabos aiz septiņām atslēgām.
Kad tur mītošie jāņtārpiņi savākti un nomierināti, tos atkal jāiespundē burciņās. Citādi nevar. Niknākā uzliesmojumā viņi spēj dzīvi pārvērst ellē. Taču iemiegot to gaisma kļūst blāva un mierīga, bet sāk salt. Stindzinoši salt. Un uguns pret šo aukstumu ir bezspēcīga. Par laimi, tas mēdz reizēm atkāpties pats no sevis, taču tad stafeti pārņem vienalīdzga apātija, ne-interese par visu un jebko. Un ja ne apātija, tad skumjas.

Un tikai retumis debesis noskaidrojas un redzamība tajās kļūst pietiekama, lai brīdi palidotu. Bet viens nav lidotājs, vai ne?

- pirmais letālais gadījums 10 gadu laikā
- Ušakovs sola atlaist atbildīgos
- Satiksme atjaunota.

UN.NE.VĀRDA. par to, kas bija tas puisis tur, vantīs, kāpēc viņš tur kāpa, ar kādu domu. Viss tiks automātiski nereducēts uz 'droši vien piedzēries/salietojies/nepieskaitāms'. That's not the real story. Un vispār - kāpēc jauni vīrieši iet bojā proporcionāli tik daudz reižu biežāk? Dūdas vantīs nekāpj?