Pilota memuāri.

Ir tikai 2 veidu dienas - tādas, kurās es varu ielikt robā un tādas, kurās nesanāk. Šī ir viena no tām. Ātrumu pārslēgšana vienmēr ir bijusi problēma, lai gan, ja ņem vērā, ka atkal divas dienas pazaudētas darbos, dažādās ārpusmājas aktivitātēs un rīt draud tas pats..
Tikai es tā negribu. Es gribu VARĒT BEZ PĀRTRAUKUMIEM un pitstopiem. Spēt paveikt tos darbus, kas jāpaveic. Gribu izgriezt un uzlocīt to sasodīto reflektoru prožektoram. Laika jau arī vairs nav. Bet tā vietā ir nokāriens ar kafijas / tējas krūzi rokā.

rindā uz remontu stāv otrs vellis.

pļahv.

Mazais mācīs braukt ar moci.

Līdzšinējās attiecības ar iekšdedzes dzinējiem gan nav bijušas ideālas, maigi izsakoties. Varbūt tāpēc, ka šī aizpagājušā gadsimta izgudrojuma kaprīzums vienmēr bijusi mīkla, varbūt tāpēc, ka vienkārši nepaveicās ar eksemplāriem.
Pašbūvētajam "Minsk" kartingam patika sist pretī ar kikstarteri. Pēc tam tāpat darīja GEET zālespļāvējs un motorzāģis. Esītis (Ford Escort MK V) vienkārši neleca. Acīmredzot nevarēja iesist. Toties sūdīgās kompresijas, aizdedzes un degvielas padeves problēmu dēļ mēdza palikt uz 3 cilindriem, īpaši reizēs pie apdzīšanas manevriem.
Kinlons ļāva atcerēties visus šos burvīgos mirkļus. Jāpieregulē čoks, aķis nosēdies, starteris negriež. Kas paliek? Kikstarteris. Pārbaudi, vai ir neitrālajā, nospied sajūgu, šķil. Pēc 7 neveiksmīgā mēģinājuma atmet ar roku. Vadība, protams, kā lielajiem - sajūgs, neitrālais, pirmais uz leju, pārējie uz augšu, nost jāmetas pašam.
Tāpēc, ja vien tas iespējams, izvairos sēsties pie auto/moto stūres. Nervi, spriedze, stress. Nahuj?

Bet man ir sapnis. Kādā dienā sēžu uz tāda paša agregāta. Pagriežu atslēgu, uzgāzēju, baiks bez skaņas izkustas no vietas. Kikstartera nav, sajūga nav, ķēdes nav, nekā nav. Brauc un nedirsies. Jūs zināt, par ko es runāju.
Šis ir tas iemesls, kāpēc es sāku ņemties ap OU lietām. I'm waaaaay overdue for my own independent means of transportation. Bet iekšdedzes dzinēji var iet dirst. Sūdu var tīt kādā papīrītī gribi, tāpat smirdēs.