Pilota memuāri.

Ō, Sensejs ir dižens. Visu cieņu viņa zināšanām un paveiktajam. Es varētu stundām laika pavadīt, tikai iepazīstoties ar laboratorijas aprīkojumu vien.

...un tomēr. Kaut kā tas vairāk atgādina jau šo posmu. Kas nozīmē, ka kauja neizbēgami ir mana. Mūsu.

P.S. Un vēl tas rada pārdomas. Cik tomēr forši ir reizēm apzināties, ka viss kārtībā. Ka esi jauns. Ka saklausi katru sīkāko skaņu telpā - kompja dūkoņu, kaimiņus aiz sienas, klavierspēli stāvu zemāk..

Jā, un vēl es redzu, ka visi NAV pamodušies. Ne tuvu. In fact, vairums vēl miegā grozās, dažu labu nav iespējams pamodināt vispār un dažs cits nemaz NEGRIB mosties.

Bet lai. Viss notiks, kā tam jānotiek. Pedāli grīdā.

Vispār pēdējo dienu laikā es esmu atrāvies tikai no mazā 3000V neona gaismu barošanas bloka un uzlādēta 630V, 0.47uF kondensatora.Principā pat varētu teikt - piedur!! Kaifīgi ^-^. Davaj, vēl! Sanitārs jau toreiz precīzi uzstādīja diagnozi - baiļu gēna mums vienkārši nav.

Bet, lai neizklausītos pavisam dīvains un ļaudis nepadomātu nezin ko, te ir mana oficiālā preses relīze:

"Ļoti, ļoti nepatīkami. Nemēģiniet to atkārtot mājās."

Jei bogu, es vienu dienu nositīšos. :D Labi, ka neviens neredz, kā es strādāju. :P



Šodienai, domājams, pietiks spamot.