Pilota memuāri.

Bet man domāt, mēs tomēr liksim tās ēveļskaidas tai starpstāvu pārsegumā - nodedzināt tādu lērumu normāli nav iespējams, kaut kā pa šiem gadiem pat nepārsegtā stāvoklī žurkas tur nav iemetušās, putekļi - nu, tas pats par sevi, bet to visu var piesegt un nosegt ar plēvēm, pie kam izredzes, ka pat piejaucot kaļķi visa tā maisījuma putekļi nekur cauri īsti netiks (melnie griesti + riģipša apšuvums) un, galu galā, siltumizolācijas materiāls par brīvu. Googles tante arī dod caurmērā pozitīvas atsauces.

Summary: we go ahead with the project. :)

Kļūst mazliet apgrūtinoši lasīt. Nu, nevis lasīt, bet spēt pieņemt šo fonā nomaskēto aizkulišu vēsturi. Ar visu cilvēcisko būtību ir neiespējami saprast, kā vispār VAR/DRĪKST izlietot, iztērēt tik daudz resursu un cilvēku, ieguldīt tādus pūliņus šajā kara ideoloģijā, viltus ekonomikā, aizvien vājprātīgāku un drausmīgāku masu iznīcināšanas ieroču radīšanā. 3. paaudzes kodoltermiskie ieroči... vistīrākā zinātnes izvarošana. Tai savā absurdā spēj līdzināties tikai šī 'publiskā patēriņa fizika', kā autors to dēvē, kas radīta, lai liktu mums dzīties pa apli uz riņķi līdz bezgalībai, tā arī nekādu progresu nesasniedzot. Ne velti ir teiciens, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Laikam jau tāpēc tā ir kļuvusi par sausu, garlaicīgu faktu atgremošanu bez kaut kādas nopietnākas kopainas attēlojuma.

Ir tikai viens ceļš ārā no šī strupceļa. Un mēs to izlauzīsim, izraksim, izsitīsim, ja vajadzēs. Iznāksim ārā no savām garāžām, piemājas darbnīcām un laboratorijām, un atgūsim to, kas reiz bija zinātne.