Pilota memuāri.

Es
- neeju uz teārti,
- neeju uz operu,
- neapmeklēju izstādes,
- nebraucu uz jūrmalu peldēties,
- nestaigāju uz sporta zāli,
- neķemmēju veikalus,
- nebraucu uz dragreisiem,
- neeju uz klubiem,
- netusēju piektdienas vakaros,
- neēdu suši ārpus mājas un nepasūtu picu mājās,
- tikpat kā neeju uz kino un koncertiem,
- uz kāzām, bērēm (paldies dievam, vēl ne) izlaidumiem un citiem godiem,
- nebraucu ar auto,
- nedziedu korī,
- nedejoju deju kolektīvā,
- and the list goes on,

& gluži loģiski varētu rasties jautājums, ko tad es vispār daru. Bet tas lai paliek citai reizei. Problēma ir un paliek faktā, ka tādi ierobežojumi kā etiķete, dresscode un viss cits, kas automātiski nāk līdzi kolektīvai atpūtai, atpūtai sabiedrībā (vai attiecīgi cits piemērotāks termins), uzliek ierobežojumus, un summā 'net gain' labums vienkārši nav samērojams ar šiem brīvprātīgi-obligātajiem pienākumiem. Errors ir brīvībā. Errors ir tajā, lai man nebūtu jāpiedomā, kā es izskatīšos tajā vai citā kompānijā un kā tajā vispār jāuzvedas. Either it comes naturally or it is of no use at all.

Tā bez iemesla nekas nenotiek. Reizēm pat iemesli tiek izdomāti, lai kaut kas varētu notikt. Taču šoreiz šāds iemesls bija nepārprotami - viens no iecirkņiem atradās manā vecajā skolā. Un laikam tur pavadītie pirmie 9 gadi bija tie visforšākie un atmiņā paliekošākie. Jo mazāka skoliņa, jo labāk cilvēki cits citu pazīst un ģimeniskāka, siltāka tā atmosfēra. Un, kas savādi, pavisam tā neizplēn nekad. Jebkurā ziņā - tas bija laiks, kad viss vēl varēja būt labi.
Iesoļojot pagalmā pa turieni, kur manā atmiņā kā uz caurspīdīgas kodaskopa lapas iezīmēta sēta, sapratu, cik ļoti viss mainījies. Sirreāla sajūta. Gandrīz kā rokā turot divas bildes, uzliktas viena uz otras - redzi to, kam tur nav jābūt un tas, kas tur bija, vairs nav. Cik gan interesanti ir iesoļot pa jaunās piebūves durvīm un atdurties pret liftu tur, kur pēc manām domām vajadzēja būt masīvu betona plākšņu laukumam, pa kuru nācies skriet fizkultūras stundās. Un, par laimi, starp daudzajām svešajām sejām turpat vēl aizvien strādā arī skolotāji, pie kuriem man, mums, nu, mums visiem bija tas gods mācīties. Laikam jau kaut kad būs jāatnāk ciemos... Bet tagad iešu bildes dažos albumos palūrēt.. hehe. :)

Un, jā - zīmodziņš pasē ar uzrakstu 'Tautas nobalsošana/C 2008'. Par.

Un nu, kad esmu izmuldējies, uzkapāsim Grand Theft Auto: San Andreas un gaidīsim balsošanas rezultātus.