Pilota memuāri.

Tā bez iemesla nekas nenotiek. Reizēm pat iemesli tiek izdomāti, lai kaut kas varētu notikt. Taču šoreiz šāds iemesls bija nepārprotami - viens no iecirkņiem atradās manā vecajā skolā. Un laikam tur pavadītie pirmie 9 gadi bija tie visforšākie un atmiņā paliekošākie. Jo mazāka skoliņa, jo labāk cilvēki cits citu pazīst un ģimeniskāka, siltāka tā atmosfēra. Un, kas savādi, pavisam tā neizplēn nekad. Jebkurā ziņā - tas bija laiks, kad viss vēl varēja būt labi.
Iesoļojot pagalmā pa turieni, kur manā atmiņā kā uz caurspīdīgas kodaskopa lapas iezīmēta sēta, sapratu, cik ļoti viss mainījies. Sirreāla sajūta. Gandrīz kā rokā turot divas bildes, uzliktas viena uz otras - redzi to, kam tur nav jābūt un tas, kas tur bija, vairs nav. Cik gan interesanti ir iesoļot pa jaunās piebūves durvīm un atdurties pret liftu tur, kur pēc manām domām vajadzēja būt masīvu betona plākšņu laukumam, pa kuru nācies skriet fizkultūras stundās. Un, par laimi, starp daudzajām svešajām sejām turpat vēl aizvien strādā arī skolotāji, pie kuriem man, mums, nu, mums visiem bija tas gods mācīties. Laikam jau kaut kad būs jāatnāk ciemos... Bet tagad iešu bildes dažos albumos palūrēt.. hehe. :)

Un, jā - zīmodziņš pasē ar uzrakstu 'Tautas nobalsošana/C 2008'. Par.