Pilota memuāri.

Pēdējās divas dienas ir bijušas patiešām trakas. Viss sākās vakar agri no rīta, kad es pēc elementāras haltūras Azur'ā devos mājās priecāties par savu jaunuzbūvēto, ideāli strādājošo Bedini koncepta modeli, kurš galvenokārt vajadzīgs, lai vēlreiz sev pierādītu, ka ideja ir absolūti darbotiesspējīga un vēl arī tāpēc, lai atveseļotu sava mobilā baterijas, kuras citādi drīz nāktos mest ārā (dažs jau brēc, ka lai es izmetot to telefonu, nevarot mani sazvanīt).
Tā nu es tur sēdēju, kad tas pats nelaimīgais tālrunis iezvanījās. Otrā galā bija Pyro, ar akūtu vajadzību aizgādāt autofūres dokumentus. ...uz Terehovu. Garās detaļās neieslīgšu, tikai piebildīšu, ka sākumā nācās maldīties pa boksiem, meklējot mistisko Volodju, kurš zināja, kādi papīri vajadzīgi (atgādināja vecos kurjeru laikus), pēc tam sekoja 'testa brauciens' ar vecu VW Golf II D, kurš vēlreiz apliecināja, cik ļoti es neciešu pilsētas satiksmi uz 4 riteņiem, īpaši, ja tie aprīkoti ar iekšdedzes dzinēju, pie kura vadības man kā 2riteņu pilotam būtu jāpiešaujas. Pa vidu vēl bija liels ņigu-ņegu, bet beigu beigās mēs trijatā ar Elzu & Lauri sarkanā Mazdiņā 323 lidojām uz pašu Latvijas-Krievijas pierobežu (turp-atpakaļ apmēram 800km), kuras raksturīgākās ainavas ir ceļi amerikāņu kalniņu stilā (lieliska terapija kuņģim), nežēlīgi daudz pamestu māju, neviena vieglā auto un daži motociklisti, kuru spidometri, cik varēja spriest, būtu rādījuši krietni virs 200km/h. Ceļu policijas taču tur nav. Vakars noslēdzās ar vakariņām, kuru laikā uzzināju šokējošo faktu, kāpēc - 90% fūru šoferu dzer, daži pat savu šādā stāvoklī ievārīto ziepju dēļ ir teju parādu verdzībā nonākuši. Taču likumsargi tikpat kā nevienu nekad nenoķer, pateicoties perfekti izstrādātam rāciju sakaru tīklam un citām metodēm.

Tas tā, īsumā.

Savukārt šodiena iesākās ar atziņu, ka baiļu aizmetņi nav iznīcīnāmi. Kad 1% no tiem ir palicis, tad šīs mazmazītiņās bailītes kļūst inertas un absolūti neievainojamas. Bet interesantākais sākās pēc vizītes pie speciālista:

1)Savā elegantajā lidojumā ieripoju Vērmaņdārzā, kad acis piesaistīja kāds vellis, kas kaut ko aizdomīgi atgādināja. Zaļš Giant GSR100 rāmis, paliels... pag, pag..
Pirms dažiem gadiem Sencim tika speciāli atrestaurēts Giant GSR100, kas ļoti drīz pēc tam kādā naktī no kūtiņas, kurā glabājās starp citiem, uz ātru roku pēc kvalitātes neatšķiramiem veļļiem, pazuda nezināmā virzienā. Radinieki tik vien kā toreiz rokas noplātīja. Visi šie kadri sekundes simtdaļā traucās caur galvu. Vēl pēc minūtes es jau nogriezu ceļu transportam, kurš acīmredzami bija tas pats... Fakti apstiprinājās. Pirkts no rokas pirms aptuveni tāda paša laika, par 150Ls. Aprunājoties ar pilotu bija skaidrs, ka čalim nebija ne jausmas, ka vellis, ko viņš pērk, ir zagts. Žoklis bija līdz zemei, pat piedāvājās rāmi atdot. Bet te nu man jāsaka, ka no tā lielas jēgas nebūtu, tāpēc šķirāmies ar velopilotiem raksturīgo solidaritāti - ne jau nu viņš bija tas, kas šo baiku nozaga. Savukārt tos mērgļus, kas to izdarīja, agrāk vai vēlāk atradīs.
Šī nu bija cūcene.

2)Nākamā pietura - centrāltirgus. Zinot, ka ap vieniem parasti piens jau iet uz galu, pie paviljona noparkojis velli, apjautājos turpat esošajam zemniekam, vai piens vēl ir. Atbilde bija pārlieconošs 'jā'. Pirmā doma - paveicies. Penši nav izpirkuši. Bet ieejot paviljonā, kļuva skaidrs, kāpēc. Smaids pa visu ģīmi - Mārupiešiem uzradušies konkurenti. Ogrēnieši ar savu produkciju, un arī Dundadznieki. Un tas jau par kaut ko liecina... vispār neparasta rosība pēdējā laikā jūtama. Mazie uzņēmēji laikam būs tā nopietni sasparojušies...

Lielais P.S. Āāāārkārtīgi jāatvainojas engine , viss pajuka diezgan neprognozējami. Es pat piezvanīt nevaru. Bet tas nenozīmē, ka pasākums ir atcelts, tas ir tikai atlikts (kārtējo reizi). Mēs kaut ko saštukosim. Es ziņošu.
</span>

Tik tikko pēc draugiem.lv uzzināju, ka uz Līgosvētkiem labākā dāvana Jānim esot šitais te. Ja jūs man ko tādu uzdāvināsiet - noslīcināšu vietējā dīķī. :P :P :P x)