Pilota memuāri.

Diez, cik tālu tas aizies? Radu pūlis. Nu, labi. Nemaz jau tik daudz viņu tur nebija. Bet tik un tā tāda svešāda sajūta. Savējie, kas tomēr tādi nav. Māsīcas nebiju redzējis veselu mūžību. Vecākā paaudze - tie vēl manīti šad un tad. Bet visiem, galu galā, ir savas dzīves un laikam nav tik vienkārši no tām izrauties, sanākt kopā godos. Un, kad izraujas, tad tik pa graķītim, pa graķītim vien. Vai tas tiešām ir tik viegli? Dzīvot, it kā rītdienas nebūtu.
Es tā nevaru. Ikreiz, kad vecais ieķer, viss sašķobās. Pus vakaru es pavadīju noizolējies no visiem, vienā no augšstāva numuriņiem domājot, kā būs tālāk. Jo es zinu, kā būs tālāk! Bet bračkām ir svarīgi labi pavadīt laiku. Tikai man viss kā filmas kadri sadalīts un noglabāts lentu ruļļos skārda bundžās. Filma jau redzēta.

Gribas, lai viss būtu drošs, stabils. Kā akmenī iekalts. Bet realitāte ir trausla un plāna kā naža asmens.

Un vēl sev nemitīgi jautāju, cik ilgi spēju turēties orbītā. Tepat, tuvumā.
Par atbildi displejos izgaismojas burti 'Cik ilgi vien nepieciešams'. Infinity.

Izrādās, viena no The Cars tituldziesmām ir Rascal Flatts veikums. Tā es par viņiem uzzināju. Skan līdz šim jaunākais albums 'Me and My Gang', es skicēju un dzēšu savā kladītē. ...Hehe. Shēmas. Varētu jau izmantot modernos PC simulatoru softus, bet papīrā vienmēr var izdarīt piezīmes par eksperimentos novēroto. Tas ir dzīvāks. Un teorija vienmēr ir sausa, bet prakse - taustāma. Sajūtama. Viegli teikt, ka muļķis mācās no savām kļūdām, bet gudrais - no citu. Šeit ir tā robeža, kur šis pieņēmums zaudē savu spēku. Rīt es mēģināšu salikt visus pēdējās dienās uzbūvētos mezglus kopā un paskatīties, kas notiks. Scalar waves, huh?

Ir labi, galu galā. :)