Pilota memuāri.

Kādam apritēja 60 gadi.

Kādam apritēja 60 gadi.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Diez, cik tālu tas aizies? Radu pūlis. Nu, labi. Nemaz jau tik daudz viņu tur nebija. Bet tik un tā tāda svešāda sajūta. Savējie, kas tomēr tādi nav. Māsīcas nebiju redzējis veselu mūžību. Vecākā paaudze - tie vēl manīti šad un tad. Bet visiem, galu galā, ir savas dzīves un laikam nav tik vienkārši no tām izrauties, sanākt kopā godos. Un, kad izraujas, tad tik pa graķītim, pa graķītim vien. Vai tas tiešām ir tik viegli? Dzīvot, it kā rītdienas nebūtu.
Es tā nevaru. Ikreiz, kad vecais ieķer, viss sašķobās. Pus vakaru es pavadīju noizolējies no visiem, vienā no augšstāva numuriņiem domājot, kā būs tālāk. Jo es zinu, kā būs tālāk! Bet bračkām ir svarīgi labi pavadīt laiku. Tikai man viss kā filmas kadri sadalīts un noglabāts lentu ruļļos skārda bundžās. Filma jau redzēta.

Gribas, lai viss būtu drošs, stabils. Kā akmenī iekalts. Bet realitāte ir trausla un plāna kā naža asmens.

Un vēl sev nemitīgi jautāju, cik ilgi spēju turēties orbītā. Tepat, tuvumā.
Par atbildi displejos izgaismojas burti 'Cik ilgi vien nepieciešams'. Infinity.
  • zin, tā radu būšana man arī vienmēr ir likusies ļoti interesanta. savācas bars cilvēku, kas reāli viens otru pazīst tikai pēc vārda un ciltskoka, un, lai kaut kā tomēr padarītu šo vakaru sev ciešamāku, aizlej kviepli. alkohols viņus visus apvieno. vismaz kaut kas kopējs..

    man kaut kā skumji parasti paliek.
    • Vecos apvieno vēsture, par kuru nākmā paaudze - jaunie - zina gaužām maz. Tad nu jaunos apvieno dažādi truli joki, jēlības un alkohols. Un, jo tālāk tas iet, jo trakāk. Tu taču zini, cik grūti ir uzvilkt mākslīgi smaidīgo seju un smieties līdzi, turēties tajā bariņā, kad patiesībā liekas, ka vēl bezjēdzīgāk laiku pavadīt nav iespējams...

      Un tad tiešām kļūst tik bezgala skumji, ka...
Powered by Sviesta Ciba