![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Hehe... šī būs garā versija, kamēr atmiņas & iespaidi vēl svaigi. Lai gan es nedomāju, ka kādreiz tos aizmirsīšu, it īpaši, ja man ir bildes!
Laimīgi startējam no Rīgas, iepirkuši šašlikus un alu. Ak, jā, tā kā es to nelietoju, tad man bija aizvietotāji - 3 kilogramīgās jogurta pakas, jo, kā zināms: 'Dodiet sieru, citu paiku, lī-ī-go, lī-ī-go, alu gan nedodiet(i), lī-go! Alus-tumša, rūgta zupa, lī-ī-go, lī-ī-go, nedzerama, nebaudāma, lī-go'. Tas nu tā - galā, kā vēlāk izrādīsies, mūs gaidīja vēl daudz lielāks cienasts, kā jau laukos! Transports - VW Vento TD un 3.sērijas BMW. Osis ar Bembi bija kā no vienas sērijas - pusgarie šorti ar 2 strīpām, skūts pauris un vecs BMW. Ritīgs pacans/urļiks no miesta, kas prot atvilkt! Savukārt Kažiņš ar to turboDD vīlēja nu gluži kā ar benzīnnieku, vietām lidojot pat uz 160km/h - tur mana sprādzēšanās vai nesprādzēšanās kļūmes gadījumā tāpat nebūtu glābusi. Bet galā mēs nonācām laimīgi. Garumā nevelkot nekavējoties notika pārdislokācija uz tuvējo Alauksta ezeru, kur Osis ar Sīci nopeldējās, kamēr pārējie nekādas aktīvas darbības neveica.
Tālākā notikumu gaita saistās jau ar došanos uz Ērgļiem, kur Meņģeļos notika R. Paula ielīgošanas svētki. Ehh, atmiņas - pagājušogad rudenī mēs, 3 drosmīgu puišu un vienas meitenes kompānija, nogājām apmēram 30km no Ērgļiem līdz Vecpiebalgai, pa tukšu ceļu. To es minu tāpēc, ka šoreiz tas ceļš bija kā nosēts ar autiņiem - vienā rindā. Un uz Ērgļu - Madonas šosejas sastrēgums kā Rīgā, kādu kilometru garš. Ierēcām par Kažiņu, kad viņš spītīgi turpināja ripināt Vento norises vietas virzienā, lai gan viņu bez pūlēm apdzina puisis ar kruķiem... :D
Nu, neko - tautas tur bija daudz. Mākslīgais mēness, skatuve, aiz kuras varēja vērot burvīgo saulrietu, svaigi cepta, karsta maize un dziesmas. '...Upē naktī pīles kliedz, un tu arī neiemiedz, tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc...'. Vienkārši neaprakstāmi fantastiskas sajūtas. Lai gan viens incidents bija gan - viens viegli iereibis čalītis acīmredzot bija uzkāpis kādam mazulim uz pirkstiem, vismaz šādu frāzi nācās dzirdēt no tāda dūšīga tēvaiņa ap gadiem 30, kas to čomu noķēra aiz rokas un ar pieri tā sulīgi ievilka šim pa pauri, gandrīz izslēdzot pavisam. Ārkārtīgi nepatīkami! No vienas puses - alkohols, no otras laikam pusmūža plānprātība. Bet mums par šito problēmu panesās joki - kā tik kas, sak', tu uz mani ne tā paskatījies - un ar ķirbi tevi izrubī!
Ap pusnakti sākās lietus. Līdz tam laikam bratānu ar viņa draudzeni jau bijām atraduši un nolēmām doties 'mājup'. Ne jau no laba prāta - Kažiņš ar to... khmm... ku** (jūs jau zināt, ko gribu teikt) Lindu sāka kārtējo kašķi. Nekādas cieņas pret šiem svētkiem, kultūras mantojumu un, pie vella, MANU VĀRDENI vispār! Stirpā lietus dēļ es uz mirklīti pārtapu par Lielo Dzelteno (supervaronis, Jāņa spēcīgākā izpausmes forma, parasti tērpies dzeltenā lietusmētelī). Taču visu pārējo nakti lietus mūs saudzēja. Cepām šašliku, ēdām cienastu, lecām pāri ugunskuram un darījām citas ēverģēlības! Kaut kad naktī man nācās pilotēt arī iepriekšminēto Bembi, jo Raivis un kodla ap viņu nekādi nevarēja atrast mūsu apmešanās vietu. Tas gan bija stresīgi. Nu nepatīk man tie autiņi, it īpaši, ja neesmu pie tiem pieradis un jārullē nepazīstamā apvidū pa viltīgiem ceļiem, naktī un lietū... Bet arī šis starpgadījums beidzās laimīgi. Ap pussešiem uzrāvām soxiņu un turpinājām slaktēt odus līdz pašai rītausmai. To, starp citu, sagaidīju, panesis krēslu nostāk no kopējā bara, viens pats apsēdies pie ugunskura un vērojot saullēktu! Dievīgi. Vecpiebalga ir tik skaista.
Tad vēl dažas zīmīgas lietas. Pirmā - neesošā oda sindroms. Tas rodas tad, kad pa nakti guļot esi slaktējis odus, un pat tad, kad tie visi jau sen kā miruši, tā vien šķiet, ka viens preteklis ir atkal piesūcies vai sīc, teju, teju grasoties to darīt.
Un otrs - izrādījās, ka Osis pret rītu bija pietempies tiktāl, ka pazaudējis veselos saprātu un dzērumā, bez tiesībām sēdies pie sava BMW stūres. Atrunāt un apturēt mums viņu neizdevās, bet neticamā kārtā arī nekādi sūdi netika savārīti. Ak, jā, otra kompānijas daļa, šo 'varoni' ieskaitot, joprojām ir tur - uzkavēšoties līdz svētdienai. Un, ja man nebūtu rīt jāstrādā, es darītu tieši tāpat. Ir piedzīvojumi, kurus nevēlos aizmirst un negribu, lai tie beidzas...
P.S. Žēl, ka man joprojām nav iespējas meklēt papardes ziedu. Bet par to šoreiz galvu nelauzīsim. Da nav vērts! Iešaujam vēl saujiņu želejkonču un jūtamies LABI!!!
Laimīgi startējam no Rīgas, iepirkuši šašlikus un alu. Ak, jā, tā kā es to nelietoju, tad man bija aizvietotāji - 3 kilogramīgās jogurta pakas, jo, kā zināms: 'Dodiet sieru, citu paiku, lī-ī-go, lī-ī-go, alu gan nedodiet(i), lī-go! Alus-tumša, rūgta zupa, lī-ī-go, lī-ī-go, nedzerama, nebaudāma, lī-go'. Tas nu tā - galā, kā vēlāk izrādīsies, mūs gaidīja vēl daudz lielāks cienasts, kā jau laukos! Transports - VW Vento TD un 3.sērijas BMW. Osis ar Bembi bija kā no vienas sērijas - pusgarie šorti ar 2 strīpām, skūts pauris un vecs BMW. Ritīgs pacans/urļiks no miesta, kas prot atvilkt! Savukārt Kažiņš ar to turboDD vīlēja nu gluži kā ar benzīnnieku, vietām lidojot pat uz 160km/h - tur mana sprādzēšanās vai nesprādzēšanās kļūmes gadījumā tāpat nebūtu glābusi. Bet galā mēs nonācām laimīgi. Garumā nevelkot nekavējoties notika pārdislokācija uz tuvējo Alauksta ezeru, kur Osis ar Sīci nopeldējās, kamēr pārējie nekādas aktīvas darbības neveica.
Tālākā notikumu gaita saistās jau ar došanos uz Ērgļiem, kur Meņģeļos notika R. Paula ielīgošanas svētki. Ehh, atmiņas - pagājušogad rudenī mēs, 3 drosmīgu puišu un vienas meitenes kompānija, nogājām apmēram 30km no Ērgļiem līdz Vecpiebalgai, pa tukšu ceļu. To es minu tāpēc, ka šoreiz tas ceļš bija kā nosēts ar autiņiem - vienā rindā. Un uz Ērgļu - Madonas šosejas sastrēgums kā Rīgā, kādu kilometru garš. Ierēcām par Kažiņu, kad viņš spītīgi turpināja ripināt Vento norises vietas virzienā, lai gan viņu bez pūlēm apdzina puisis ar kruķiem... :D
Nu, neko - tautas tur bija daudz. Mākslīgais mēness, skatuve, aiz kuras varēja vērot burvīgo saulrietu, svaigi cepta, karsta maize un dziesmas. '...Upē naktī pīles kliedz, un tu arī neiemiedz, tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc...'. Vienkārši neaprakstāmi fantastiskas sajūtas. Lai gan viens incidents bija gan - viens viegli iereibis čalītis acīmredzot bija uzkāpis kādam mazulim uz pirkstiem, vismaz šādu frāzi nācās dzirdēt no tāda dūšīga tēvaiņa ap gadiem 30, kas to čomu noķēra aiz rokas un ar pieri tā sulīgi ievilka šim pa pauri, gandrīz izslēdzot pavisam. Ārkārtīgi nepatīkami! No vienas puses - alkohols, no otras laikam pusmūža plānprātība. Bet mums par šito problēmu panesās joki - kā tik kas, sak', tu uz mani ne tā paskatījies - un ar ķirbi tevi izrubī!
Ap pusnakti sākās lietus. Līdz tam laikam bratānu ar viņa draudzeni jau bijām atraduši un nolēmām doties 'mājup'. Ne jau no laba prāta - Kažiņš ar to... khmm... ku** (jūs jau zināt, ko gribu teikt) Lindu sāka kārtējo kašķi. Nekādas cieņas pret šiem svētkiem, kultūras mantojumu un, pie vella, MANU VĀRDENI vispār! Stirpā lietus dēļ es uz mirklīti pārtapu par Lielo Dzelteno (supervaronis, Jāņa spēcīgākā izpausmes forma, parasti tērpies dzeltenā lietusmētelī). Taču visu pārējo nakti lietus mūs saudzēja. Cepām šašliku, ēdām cienastu, lecām pāri ugunskuram un darījām citas ēverģēlības! Kaut kad naktī man nācās pilotēt arī iepriekšminēto Bembi, jo Raivis un kodla ap viņu nekādi nevarēja atrast mūsu apmešanās vietu. Tas gan bija stresīgi. Nu nepatīk man tie autiņi, it īpaši, ja neesmu pie tiem pieradis un jārullē nepazīstamā apvidū pa viltīgiem ceļiem, naktī un lietū... Bet arī šis starpgadījums beidzās laimīgi. Ap pussešiem uzrāvām soxiņu un turpinājām slaktēt odus līdz pašai rītausmai. To, starp citu, sagaidīju, panesis krēslu nostāk no kopējā bara, viens pats apsēdies pie ugunskura un vērojot saullēktu! Dievīgi. Vecpiebalga ir tik skaista.
Tad vēl dažas zīmīgas lietas. Pirmā - neesošā oda sindroms. Tas rodas tad, kad pa nakti guļot esi slaktējis odus, un pat tad, kad tie visi jau sen kā miruši, tā vien šķiet, ka viens preteklis ir atkal piesūcies vai sīc, teju, teju grasoties to darīt.
Un otrs - izrādījās, ka Osis pret rītu bija pietempies tiktāl, ka pazaudējis veselos saprātu un dzērumā, bez tiesībām sēdies pie sava BMW stūres. Atrunāt un apturēt mums viņu neizdevās, bet neticamā kārtā arī nekādi sūdi netika savārīti. Ak, jā, otra kompānijas daļa, šo 'varoni' ieskaitot, joprojām ir tur - uzkavēšoties līdz svētdienai. Un, ja man nebūtu rīt jāstrādā, es darītu tieši tāpat. Ir piedzīvojumi, kurus nevēlos aizmirst un negribu, lai tie beidzas...
P.S. Žēl, ka man joprojām nav iespējas meklēt papardes ziedu. Bet par to šoreiz galvu nelauzīsim. Da nav vērts! Iešaujam vēl saujiņu želejkonču un jūtamies LABI!!!
Eiforistiski fantastisks!